Jaunajā gadā jau aizvadīta viena nedēļa. Joprojām ir pārdomu un cerību laiks, jo nav zināms, kāds būs šis – 2009. – gads.
Manuprāt, cilvēkiem vislielākais prieks ir par sniegu. Nemaz nevar atcerēties, kad pēdējo reizi bija tik skaista ziema. Vēl tagad spilgtā atmiņā saglabājies 1. janvāra rīts, kad, atverot acis, spīdēja spoža saule un koki greznojās baltās villainēs. Varbūt māņticība vai tomēr cerība, bet saulainā diena vēstīja – būs jauks gads!
Jau ilgāku laiku cilvēki apspriež situāciju valstī un, paši neapzinoties, pakļaujas krīzei. Bet jājautā – kas gan ir krīze? Vai mēs paši neradām to savā galvā? Saprotams, šajā laikā ir grūti domāt par jaukām lietām, bet varbūt vajadzētu pacensties, jo ir lietas, ko mēs paši tomēr varam mainīt. Īpaši attieksmē. Un noteikti jāpiedomā pie tā, ko runājam, jo, kā zināms, vārdam un domai ir spēks.
Uzsākot jaunu gadu, katrs kaut ko klusībā vēlas mainīt savā dzīvē. Varbūt jāsāk ar apņemšanos vairāk smaidīt, jo tas sniedz tikai pozitīvas emocijas. Un noteikti, ja tu uzsmaidīsi pretimnācējam, viņš uzsmaidīs kādam citam. Tā ir ķēdes reakcija, un dienas beigās smaids atgriezīsies pie tevis. Pamēģini, tas nemaz nav grūti!
Nākamās apņemšanās, ko vajadzētu ievērot, ir mazāk strīdēties un nebūt negatīvi noskaņotiem. Prieks vairo prieku. Ja kaut kas neapmierina, varbūt ir vērts par to parunāt mierīgi, nevis kliegt, jo mums katram ir sirds, kas sāp, ja pa to "bradā".
Pavisam nesen manās rokās nonāca Anselma Grīna grāmata "Eņģeļi dvēselei". Ir 50 eņģeļu, kas mūs pavada ikdienā. Viens no tiem ir cerība. Kā zināms, eņģelis ir Dieva būtne un tieši viņš ir tas, kas dod mums spēju turēties pretī bezcerībai un nomāktībai un darīt to cerībā, ka mūsu dzīve izdosies. Cilvēks mēģina izrauties pats no sevis un it visā meklē ceļu uz labāku nākotni. Ja nebūtu cerības, mēs padotos grūtībām un neturpinātu ceļu pretī skaistai nākotnei. Grāmatā eņģeļi māca ticēt, cerēt un mīlēt.
Skrienot un dzenoties pēc naudas, laimes un slavas, mēs aizmirstam mums blakus esošos – ģimeni un draugus (īstos draugus, ne tos, kuri tādi ir, kad tev veicas, bet tad, kad krīti, viņu vairs līdzās nav). Nesen novērtēju šo vārdu patieso nozīmi un varu teikt, ka man apkārt ir vislabākie cilvēki, jo viņi palīdzēs vienmēr. Šovakar padomājiet, vai neesat aizmirsuši samīļot savus draugus un ģimenes locekļus, un pasakiet paldies. Par ko? Par to, ka viņi vienkārši ir…
Autore: Agrita Nusbauma