Nedēļai ritot, joprojām ir jādomā par izrādes „Mēdeja", ko šoruden Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudējis režisors Vladislavs Nastavševs, pēcgaršu.
Nastavševa un titullomas atveidotājas Gunas Zariņas vārds lika tiekties jauno izrādi noskatīties iespējami ātri. Nebūt ne mazsvarīgs bija fakts, ka Eiripīda traģēdiju režisors pirmoreiz iestudēja 2013. gadā Gogoļa centrā Maskavā, bet 2014. gada pavasarī Guna Zariņa spēlēt atteicās, tā paužot protestu pret Krievijas karaspēka ievešanu Ukrainā.
Tagad „Mēdeja" tiek spēlēta Rīgā. Skarba, traģiska un simboliska. Nenoliedzami –
mākslas fakts, ko par tādu izveido personību meistarība – aktieru ansamblis, režija, scenogrāfija un mūzika.
Izrādes saturs ir eksistenciāli vienkāršs – Mēdeju grasās pamest vīrs, kam aizskartā sieva nolemj atriebties. Mēdejas prātā dzimst nežēlīga atriebes shēma: viņa iznīcinās vīra ģimeni – gan jauno sievu, gan Mēdejas un Jāsona abus dēlus. Lai sāpes triumfē, lai vīra sagrāve ir pilnīga.
Pirmoreiz 431. gadā pirms Kristus uzvestā sengrieķu autora drāma nevēsta par neparasto. Ziņas par pāru šķiršanos mūsdienu dzīve piespēlē samērā bieži. Arī atriebība un naids šais laikos nav jauna parādība – sengrieķu mīti turpinās pat 2000 gadu pēc Kristus.
Skatoties formā un saturā ietilpīgo uzvedumu, pārņem izjūta, ka tā ir Vecās Derības cilvēku izpratne. Aci pret aci, zobu pret zobu. Mēdeja savus asiņainos, kaut it kā taisnos plānus īsteno aukstasinīgā uzņēmībā, sievietei mātei neraksturīgā cietsirdībā. Cietušo (līķu) apjoms turpina pieaugt, tikai šīs atriebes lieciniekos gandarījuma nav – skatuvi pārņem posts, iztukšotība, dvēseles ciešanas. Ir skaidrs, ka uzvarētāja nav un nebūs. Ir kliedzieni bez skaņas. Bērnu eņģeliskie dziedājumi, kas vajā gan Mēdeju, gan nu jau arī pamestās sievas atriebi vērojošo publiku.
„Mēdejas" vizuālais koncepts ir absolūti askētisks – podests un divi krēsli, fonā –
mainīga un simboliska krāsu projekcija. Visu ar pārsteidzošu plastiku un iekšēju jaudu paveic aktieri.
Pēc izrādes ir tikai viena doma – lai talantīgais režisors iestudē Jauno Derību, lai apliecina neārdošu jūtu iespējamību un triumfu. Kā zināms, viņa iestudējumam „Peldošie – ceļojošie" otrā daļa top Dailes teātrī. Varbūt versija par „Mēdeju II" varētu piedzimt vēl citā?