Šī nedēļa daudzviet bijusi patriotisma piestrāvota – ar
Lāčplēša dienai veltītajiem atceres pasākumiem, lāpu gājieniem, svecītēm logos un klusuma meklējumiem, kad sakārtot domas un vērtības.
Dzirdot mūsu valsts himnu un ieklausoties Baumaņu Kārļa vārdos, liekas, vai gan vēl precīzāk varētu izteikt lūgšanu. Tomēr – mēs dziedam, bet vai lūdzam svētību savai valstij? Bez svētības ar cilvēku vēlmi par savas valsts labklājību vien ir par maz. Protams, arī aizdegta svecīte nes sevī simbolisku gaismu, sniedz drošības izjūtu.
Jau pietuvojusies mūsu Latvijas svētku diena – 18. novembris, kad atzīmēsim 90. gadadienu kopš Latvijas valsts proklamēšanas. Šis gadskaitlis nozīmē veselu mūžu cilvēkam, bet valstij – tikai tādus pusaudža gadus. Tā vien šķiet, ka Latvija ir kā tāda padsmitniece meitene, ja raugās, ka mūsu valsts Neatkarības deklarācija atjaunota 1991. gadā. Tomēr vēsture liecina, ka Latvijai izaugsmes ceļā ir bijis ļoti daudz liktenīgu pārbaudījuma brīžu – brīvības cīņas, uzplaukuma laiks, okupācijas gadi, represijas, kolektivizācijas un padomju laiks, atmoda, jaunās valsts statuss Eiropas Savienībā – plusi un mīnusi.
Turpinot vēstures liecību vākšanas akciju "Collective memory", aptaujājot savus vecvecākus, tiek iegūtas unikālākās atmiņas un pa gabaliņiem vien salīmēta pareizā vēsture. Latvijas vienotības jostā visi, kas vēlējās, ir ierakstījuši daudz labu novēlējumu. Starp tiem ir arī himniskais "Dievs, svētī Latviju!".
Latviskais gars nav pazudis, mēs joprojām tiekam saukti par dziedātāju tautu, bet joprojām tiekam pārbaudīti ar varu, ar naudu, taču pietrūkst cilvēkmīlestības. Brīžiem šķiet, ka plaisa starp varu un tautu nav aizpildāma ar smagās ekonomiskās situācijas raksturojumiem, solījumiem, bieži vien neētisku rīcību, politiskajām un ekonomiskajām interesēm. Ja kas, daudz pārdzīvojušie mirstīgie ļaudis pratīs atšķirt, kas ir tā vērts, lai uztrauktos, un kas – nav.
Šonedēļ sarunas gar un ap bankrotējušo un valsts glābto "Parex" banku tā vien rosina domāt, ka dzīves virzību veido nauda. Tās dēļ daudzi jūtamies nabagi un līdzekļu taupīšanas dēļ bez darba palikušie – neaizsargāti. Taču tā jau allaž bijis – materiālais un garīgais neiet kopsolī, un Latvijas ekonomikai un līdz ar to mums visiem labākus laikus var tikai novēlēt.
Autore: IVETA ŠMUGĀ