„Jebkura pieturas zīme ir relatīva, nosacīta, izdomāta, izdomājama, mainīga! Vienīgā neizdomātā pieturas zīme ir nāve! Vienīgā, nemainīgā, neizdomājamā. Tā ir, nevar nebūt, un nekā cita viņas vietā nevar ielikt. Tāpēc neprasiet absolūtās pieturas zīmes. Absolūtā pieturas zīme ir Nāve."
Trešdienas vakarā absolūtā pieturas zīme tika nolikta šo rindu autoram. Nesagaidījis savā vārdā ietverto dabas atmodu, no mums ir aizgājis Imants Ziedonis.
Ziedoni katram ir lemts atklāt pa savam. Daļai, tai skaitā man, viņa sulīgā, daudznozīmīgā valoda vispirms atklājās „Krāsainajās pasakās", kā arī „Sākamgrāmatā". Tās patīkami kontrastēja ar līdz tam lasītajām dažādu tautu pasakām. I. Ziedoņa spēcīgā puse bija īsā tekstā, vienkāršā valodā pateikt ļoti daudz. Vecākā paaudze ir uzaugusi ar Ziedoņa dzejoļu krājumu „Motocikls" un atmiņu aprakstu „Kurzemīte". Atmodas laiku pieredzējušajiem atmiņā būs palikusi arī dzejnieka sabiedriskā darbība un publicistika. Būdams Augstākās Padomes deputāts, Imants Ziedonis bija viens no tiem, kas balsoja par Latvijas neatkarību. Pēdējos gados, kad paša Ziedoņa balss bija kļuvusi nedaudz klusāka, par viņu runāja citi. 2010. gadā pirmizrādi piedzīvoja Jaunā Rīgas teātra izrāde „Ziedonis un Visums", kurā par dzejnieku pārtapa Kaspars Znotiņš. Tajā pašā gadā savā 77. dzimšanas dienā dzejnieks saņēma arī vienu no visskaistākajām dāvanām. Vairāk nekā 100 cilvēku Tukumā iestādīja 77 dekoratīvos ķiršu stādus, tādējādi piepildot Ziedoņa jaunības atmiņas par Tukumu.
Valsts prezidents Andris Bērziņš, izsakot līdzjūtību dzejnieka tuviniekiem, vakar norādīja, ka „I. Ziedonis bija īpašs un vienreizējs, tikai ar sev raksturīgu savpatnību. Tieši šāds viņš paliks mūsu atmiņā – kā spilgts vārda Meistars un sava ceļa gājējs, latviskās identitātes kopējs, sirdsgudrs un vieds, apveltīts ar izcilu Tēvijas mīlestību". Šiem vārdiem var piekrist, jo Ziedonis nav mūsu veidotā rāmī vai iepriekšējos pieņēmumos par dzejas vai prozas standartiem ievietojams. Latvijas literatūrā viņam nav līdzinieku un, visticamāk, arī nebūs, jo otrs Ziedonis nav iedomājams, kā arī nav iespējams radīt analogus apstākļus tiem, kādos dzejniekam bija lemts vadīt savu radošo dzīvi. Ziedoņa īsās prozas darbi, kā „Epifānijas", literārās pasakas, dzejoļu krājumi, ceļojumu apraksti, kinoscenāriji, publikācijas, būs tas, kas cilvēkiem paliks pēc tam, kad lielais dzejnieks jau būs guldīts zemes klēpī.
Autors: Egils Kazakevičs