Šonedēļ Latvijā degpunktā ir trīs notikumi: oligarhu sarunu tālāka šķetināšana, ģimenes ārstu streiks un Liepājā pazudušā puisēna meklēšana.
Vairāk gan vēlos pievērsties šo pirmdien uzsāktajam vairāk nekā 600 ģimenes ārstu streikam, kas līdzīgi kā oligarhu sarunas atsedz daudzas mūsu valstī ielaistas problēmas.
Sabiedrībai droši vien vieglāk uztveramas ir streikotāju prasības par atalgojuma palielināšanu ārstiem un medicīniskajam personālam, kā arī par finansējuma pieaudzēšanu primārajai veselības aprūpei kopumā, taču mazāk tiek runāts par kādu citu ģimenes ārstu prasību punktu, proti, nepieļaut tādu ģimenes ārstu darba reformu, kā paredzēts Veselības ministrijas (VM) reformu plānā. Ja iepazīstas ar VM plāniem attiecībā uz ģimenes ārstu darbu informatīvajā ziņojumā „Par Veselības aprūpes sistēmas reformu", viss šķiet kārtībā, un nākotnē mums veidosies „ideālās" ģimenes ārstu prakses. Ziņojumā minēts, ka primāro veselības aprūpi ir paredzēts stiprināt, paplašinot ģimenes ārsta un tā komandas lomu pacientu aprūpē – attīstot ģimenes ārstu komandas (ārsts, divas māsas vai ārstu palīgi) darbu, paredzot iespēju veidot kopprakses ar citām ģimenes ārstu praksēm, tādējādi nepieciešamības gadījumā nodrošinot pacientiem nepārtrauktu primārās veselības aprūpes pieejamību, paredzot sadarbību ar sociālajiem dienestiem, pilnveidojot atalgojuma sistēmu, veicinot kvalitātē balstītu darba novērtēšanu u.c. Lai attīstītu vēlamo ģimenes ārsta prakses modeli, primārās veselības aprūpes organizēšanā tiek plānots iesaistīt arī pašvaldības.
Savukārt paši ģimenes ārsti, piekrītot, ka nepieciešams noteikt un attīstīt pašvaldību lomu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā, kategoriski iebilst pret kaut vai daļēju primārās veselības aprūpes finansējuma nodošanu pašvaldību pārziņā, kas tiek plānota, veidojot ārstu kopprakses, un uzskata to par nepieļaujamu kļūdu nepietiekamā finansējuma apstākļos. Ja daļu no primārajai aprūpei paredzētā finansējuma nodos pašvaldību pārziņā, tikšot sagrauta pareizi uzbūvēta sistēma, kas strādā pacientu interesēs, kā arī pārkāptas ar likumu noteiktās pacientu tiesības uz brīvu ārstu izvēli, lai atgrieztos pie padomju laika iecirkņu poliklīnikām. Ārsti arī nevēlas veidot kopprakses, jo tas pastiprinās ārstu pārslodzi un tādēļ pacientiem pasliktināsies aprūpe, kā arī papildus nevajadzīgi tiks tērēti valsts līdzekļi.
Var redzēt, ka dažos jautājumos nozares ministrijas un ģimenes ārstu viedokļi fundamentāli atšķiras, taču jācer, ka kopsaucējs tomēr tiks rasts un zaudētājos nepaliks tie, par kuriem gan valdībai, gan ārstiem būtu primāri jārūpējas.
07.07.2017.