27. februāra vakarā Maskavas centrā tika nogalināts Krievijas politiķis un opozīcijas līderis, kurš asi kritizēja pašreizējo Kremļa politiku, – Boriss Ņemcovs. Ar četriem šāvieniem mugurā opozicionāra dzīvība tika izdzēsta. Ukrainas prezidents Petro Porošenko nesen atzinis, ka Ukrainā ik dienu karadarbības dēļ iet bojā apmēram 50 Ukrainas cilvēku. Savukārt daudzas jo daudzas augsta ranga amatpersonas, tai skaitā Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, brīdinājis par uzbrukuma draudiem arī Moldovai un Baltijas valstīm.
Nav pamata dzīvot laimīgā neziņā un izlikties, ka mūsu zemei apdraudējuma nav. Draudi Baltijas valstīm ir reāli, un kara gadījumā tām jāspēj patstāvīgi noturēties vismaz trīs diennaktis, kamēr palīgā ierastos NATO sabiedrotie – trešdien Lietuvas un ārvalstu žurnālistiem Kauņā sacīja prezidente Daļa Grībauskaite. Lietuva rīkojas: tiek atjaunots obligātais militārais dienests, un cilvēkos tiek nostiprināta atziņa, ka aizstāvēt savu valsti ir ikviena Lietuvas iedzīvotāja konstitucionāls pienākums.
Latvijā ir citādi – daudzi dzīvo "uz čemodāniem", lai x stundā dotos prom, daudzi par politiku un samilzušo situāciju vispār negrib ne dzirdēt, ne zināt.
Paredzēt mums atvēlēto nākotni neviens, protams, nevaram (un visi ceram uz veselā saprāta uzvaru 21. gadsimta paradigmā), tomēr, ja valstiskā līmenī potenciālais apdraudējums un tas, kā būt tam sagatavotiem, netiek skaidrots, vismaz iekšējam dialogam ar sevi laikus būtu jānotiek. Lai morāli un apziņas līmenī būtu sev formulējuši nostāju, ko apliecināt neatkarīgas valsts saglabāšanas labā.
Saldais nektārs, ko trešdien pasniedza kolēģe, uzreiz ļāva atpazīt dabiski labo. Ieurbtās pirmās kļavu sulas no dzimtenes pakalna koka raisīja prieku, iekšēju starojumu un domas par pavasari. Ceturtdiena atnesa sniegu, kas noteiktā kontekstā – 14. martā Gaiziņā taču karnevāls! – arī sniedza baltu un perspektīvu pārsteigumu. Stihijas, ko mūsu platuma grādos dāvina daba, ir tik nevainīgas un mīļas, ka cilvēku darbi iepretim tām ir Etnas vulkāns.
Ir, protams, darbi, kuri ieintriģē un piesaista uzmanību. 56. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljons, piemēram, būs veltīts pašdarbniekiem ar zelta rokām, kuri savās garāžās nododas jaunradei un eksperimentiem. Latvijas paviljonu veidos mākslinieki Katrīna Neiburga un Andris Eglītis, un par tā estētisko atsauci kalpos videoformātā fiksētas sarunas ar vīriem, kuri brīvo laiku pavada savam vaļaspriekam iekārtotās darbnīcās. Zināt, "kas lācītim vēderā", ir brīvības garants, kuru uzturēt mūsdienās kļūst arvien grūtāk, – komentē Latvijas paviljona kurators Kaspars Vanags. Var piekrist.