Tu, cilvēks, kas esi tālu no galvaspilsētas, no tās vietas, kur sēž un laikam arī domā par mūsu valsts attīstības virzieniem, iezīmē un bruģē ceļus, pa kuriem trauksimies vai tikai tipināsim, kā līdz šim, uz tālumā klīstošo, pagaidām – malduguni.
Skaidrības nav, kā turp dosimies, vai ar valsts uzņēmumus pārraugošajām liekēžu padomēm, kā tās ne pārāk senā pagātnē titulēja un steidzīgi vien likvidēja, bet nupat tikpat steidzīgi grasās dzemdināt no jauna, jo citādi to malduguni dažādi apstākļi traucējot saskatīt.
Tā jau laikam ir. Ilgi un grūti tapa tā vilcienu būšana. Daudzus sējumus varētu pierakstīt, iekams nupat, nupat likās, ka būvēsim un ripināsim, lai tērauda sliežu stīgas put, tpū, tas ir – skan.
Ne velna. Atvēzās slota – un vagonvalde putekļos ar visu priekšnieku. Tālu no galvaspilsētas varētu šķist, ja jau netīrs – jāslauka. Bet nu jau aizkulisēs vicinās gan lielāki, gan mazāki slaukāmrīki. – Tā teikt, kas kam, kurai partijai vai cunftei pāri nodarījis un kāpēc tas tā bijis vai – vēl ļaunāk – turpina būt. Nu jārūpē padomes. Jāskrej uz Briseli nolūgties, vai par slaucīšanu, vai laikus neslaucīšanu, vai par naudas lietām, to dzirdēsim vēlāk… Bez vilcieniem jau nepaliksim. Čukās tie paši vecie, vai arī jauni taps, vienīgi tas ES naudas maks, tas maks…
Bet, ja par dvēseliskām lietām, – pēc smagām pārrunām par kompetencēm un tām pašām naudas lietām, rokās grozot plāno maciņu, slota atvēzās Kultūras ministrijā, un vietnieki un padomnieki aizgāja pa gaisu gaisiem. Spalvām un putekļiem pa virsu – memorands par saticību, saprašanos un tā tālāk (aizkadrā atkal partiju balsis…).
Nu, ko. Hokejs pa gaisu, bez slotas, tikai ar paspēli. Eirovīzija arī pa gaisu. Liekas, ar pārāk centīgu pārspēli. Te domāju šovam sastādīto bālo rindiņu. Neraugoties uz visādi atzīstamu dziesmu un dziedājumu, ar tādu rindiņu nebūtu uzvaras arī vietējā atlases konkursā. Esam pārcentušies, un ne jau pirmo reizi, šajā lauciņā.
Slotas. Pie visa vainīgas slotas, ja tās nepareizajās rokās vai – kas vēl trakāk – ap tām notiek slepenas cīņas.
Bet pie mums pavasaris, kas nu jau pilnā plaukumā, kutina dvēseles un priecē sirdis. I sauļoties varam, i kārtīgi izmērcēties. Sliktāk vienīgi vedas sarunas ar sirmo Pērkonu. Viņa izdarības, tā ar vaļīgu roku zibeņus mētājot, jau paspējušas posta darbus sastrādāt. Te nu tikai zibeņnovedēju mājai pierīkot, ko, diemžēl, katram pilsētas kokam nevaram vis. Atliek tikai negaisā nestāvēt zem tiem.
Autors: OĻĢERTS SKUJA