Aizrit marta pēdējā pilnā nedēļa, kurā dabasmāte visai nopietni atgādina mums to, ko zem sparīgi cilātās globālās sasilšanas tēzes pēdējos gados bijām aizmirsuši. Proti, ka mūspusē ziema kādreiz krietni turējusies pat līdz pusaprīlim. Tiesa gan, kurzemnieki jau svilinot kūlu, bet mēs taču tomēr esam ziemeļu virzienā un Vidzemes augstienes cepurei šobrīd netrūkst sniega un ezeriem ledus, un naktīm sala.
Šai nedēļai netrūkst arī skarbu atmiņu. Pirms sešiem desmitiem gadu… Kad atceros, tagad liekas kā murgainā sapnī. Lubānas vidusskolas piektajā klasē, kur tad mācījos, nevienam stundās pakaļ neienāca, bet pietika ar to, ka zinājām, ka no vecākajām klasēm jau aizvesti uz staciju, kur ešelons uz sliedēm pildījās jo ātri. Man pietika, lai žigli, jo žigli dotos projām no skolas. Nojausmas bija visai nopietnas, bet iespējams, ka paglāba tas, ka nedzīvojām tobrīd pašā Lubānā. Piektā klase toreiz palika nepabeigta, jo skolu vairāk tanī pavasarī neapmeklēju.
Diemžēl, skarbuma netrūkst arī šodienai. No visām negācijām, kas platā straumē plūst no preses slejām, ētera un citur, sagandētās ekonomikas seku viens vektors – bezdarbs – pluskaino pelēkmelno bēdu karogu jo dienas, jo augstāk ceļ. Informācija par darbam atstumto skaita nemitīgo pieaugumu katru dienu pieraksta jaunus simtus. Arī jaunus simtus to, kas palīdzību nesaņem vispār… Tā vien izskatās, ka notikumi tikai pumpuro. Ziedi un odziņas vēl ienāksies vēlāk.
Gadi aizsteidzas kā vēja spārniem. Jaunajai paaudzei, kas dzimusi padlatvijas pēdējos gados un brīvvalsts sākumā, tādi jēdzieni kā kolhozs un padomju saimniecība ir jau tāla vēsture. Mums, kas darba mūža lielāko daļu esam iestrādājuši tais laikos, kas esam bijuši savstarpēji saistīti sadarbības visdažādākajos posmos, šī nedēļa ir zem sēru zīmes. Zemes klēpī tiek guldīts tolaik rajona lielākās un spēcīgākās saimniecības "Cesvaine" ilggadējais direktors Jānis Kārkliņš. Vīrs, kas saprata zemi, dzīvi un prata to visu sekmīgi savienot darbībā. Vieglas smiltis viņam!
Bet pie debesīm arvien biežāk parādās saule. Sīkdārzniekiem tomātu un paprikas stādiņi kastītēs jau otrajās lapās. Kad nokusīs sniegs, tad skatīsimies, vai sekot mudinājumiem uzrakt arī zālājus un dēstīt tur kartupeļus vai dzīvot cerībās uz ES vai pasaules bagāto onkuļu kredītlabvēlību.
Autors: OĻĢERTS SKUJA