Atguvušies no 90. gadu un tūkstošgades sākuma plurālisma trakuma, kad katra sevi cienoša interešu grupa uzskatīja par savu pienākumu veidot politisko spēku, gluži vai bijām aizmirsuši politiskās partijas jaunrades prieku. Par laimi, mums to šonedēļ sagādāja šovu vadītāja/sabiedriskā darbinieka Viestura Dūles aktivitātes, kas liek cerēt, ka drīzumā Latvijas politisko partiju zvaigznājā dzims jauna zvaigzne, t. i., partija, pie tam ar ļoti apcerīgu nosaukumu – „Skaistā nākotne".
Lai kā pats Dūle un viņa domubiedri – mūziķis Gustavs Butelis jeb Gustavo, režisors Aivars Čivželis u. c. – apgalvotu, ka „Skaistās nākotnes" veidošana nav joks, process tomēr pēc tā izskatās. Potenciālās partijas veidotāji apvienojušies zem ļoti pozitīva lozunga – „Latvijas politiskās kārtības radikāla uzlabošana ar mērķi bez kavēšanās un apņēmīgi paātrināt valsts ekonomisko attīstību". Mērķis tiks panākts, ievērojami pilnveidojot likumdošanu un profesionāli ieviešot kārtību valsts struktūrās, ieskaitot parlamentu, policiju, tieslietas, izglītību, rūpniecību un lauksaimniecību. Var noprast, ka partijas veidotāji apzinās, ka valstī valda vispārēja krīze, un ir noskaņoti ātri rast risinājumus, lai iedzīvotāji jau visai drīz ieraudzītu konkrētus uzlabojumus. Tiktāl viss pareizi, taču tad mēs nonākam līdz konkrētām lietām, un proti, kuri būs tie, kas meklēs problēmu risinājumus un risinās pašas problēmas? No Viestura Dūles teiktā var noprast, ka Latvijas politikas nelaime ir tā, ka valsts pārvaldībā neiesaistās „lielākoties godīgi, nesavtīgi, altruistiski cilvēki, precīzāk izsakoties, viņus tur vienkārši nelaiž bezkaunīgi, viltīgi un divkosīgi „lietu bīdītāji" un karjeristi". Un te seko pats interesantākais, jo Dūle neslēpj, ka „deputātošana" nebūs viņa stiprā puse, jo vairāk patīk struktūras veidošana un komandas vākšana, savukārt Gustavo pavisam vaļsirdīgi atzīst, ka neko par politiku nezina. Vēlējos ticēt, ka Latvijai aiz muguras ir laiki, kad politisko organizāciju veidošanu un cilvēku iesaistīšanos politikā pavadīja teksts „Kādēļ gan man nepamēģināt, varbūt kaut kas beigās sanāks?". Jā, šādi mēs iegūstam politiskās partijas un deputātus, taču ne politiskos darbiniekus un valstsvīrus. Brīdī, kad politikā būs mazāk eksperimentu un vairāk profesionalitātes, varēsim pamatoti cerēt, ka politikas procesa rezultāts būs kvalitatīvāks. Nešaubos, ka ir jauki Daugavmalā svilināt un bērēt oligarhus, izvērst masīvas pašmērķīgas informatīvās kampaņas sociālajos tīklos, līdz bezsamaņai spriedelēt par mūsu tautas intelektu, taču kādā brīdī politikā ir arī jāstrādā. Motivētāju, organizētāju un rīkotāju pietiek jau šobrīd.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS