Nezinu, kāds bija pavasaris pirms 62 gadiem – agrs vai vēls. Vai tāpat kā šogad 25. martā sniega vēl bija daudz un pūta ass vējš. Un nav jau arī vairs īsti, kam uzprasīt: visi manējie, ieskaitot nepilnus trīs gadus veco māsu, kas piedzīvoja šos smagos gadus Sibīrijā, jau ir taisaulē. Īstenībā – tas arī nav tik būtiski. Būtiskāki ir notikumi, kas norisinājās un kas iecirta tik dziļas un neatgriezeniskas rētas Latvijas vēsturē, paņēma cilvēku dzīvības, izpostīja tūkstošu dzīves.
Šodien gan ik pa brīdim arvien vairāk tiek uzsvērts, ka latviešiem pārāk daudz sēru dienu un vispār latvieši jau tādi bāleliņi vien ir, kas neko vairāk kā uzdziedāt „Liku bēdu zem akmeņa" nav spējīgi. Jā, neesam mēs temperamentīgie grieķi vai francūži, kas, ja vien valdība kaut ko nedara pa prātam, jau iziet ielās. Var jau būt, ka, iznesot emocijas uz āru, ir daudz vieglāk dzīvot un tava sāpe tiek labāk sadzirdēta. Taču laiki mainās, un arī latvieši kļūst uzstājīgāki – rīko piketus pie Saeimas vai, kā šoceturtdien, protestējot pret „Latvenergo" tarifu kāpumu, finansējuma samazināšanu sabiedriskajam transportam, pret Latvijas autoceļu katastrofālo stāvokli, – krastmalā pie prezidenta pils. Tautas pašapziņa aug, taču nevar teikt, ka tās nebija toreiz – 1941. vai 1949. gadā. Vienīgi izpausmes bija citādākas. Bet vienalga – tā palīdzēja izdzīvot, un nebija jau tā, ka tikai ar zemu noliektām galvām un pāridarījuma kamolu krūtīs tika izciesti šie sūrie izsūtījuma gadi. Cilvēki tāpat priecājās, mīlēja, dzima bērni. Tikko savās „Stara" lappusēs rakstījām par skaistu mīlestību, kur puisim izsūtījums nebija par šķērsli, lai sameklētu savu mīļoto Sibīrijā. Protams, ne visi mīlestības stāsti bija ar tik laimīgām beigām. Atceros, ka māsas krustmāte līdz pat mūža beigām atcerējās savu lielo jaunības mīlestību Sibīrijā, tomēr tēvs bija pret šīm attiecībām, jo puisis bija cittautietis, bet viņa šeit, Latvijā, ģimeni nodibināja tikai mūža nogalē.
Dažādi stāsti, dažādi likteņi. Un atgādinājums, ka Latvijas vēsturē bijušas daudz smagākas ekonomiskās un fiziskās situācijas nekā patlaban. Pajautājiet ikvienam, kas vakar domās vai klātienē piemiņas pasākumos iededza savu piemiņas sveci, kā viņi pliki un nabagi pēc atgriešanās savā dzimtenē, kur viņus uzskatīja par noziedzniekiem, tautas nodevējiem utt., ir tikuši tam visam pāri… Es pilnīgi piekrītu, ka nav jāsēro mūžīgi, bet jāpiemin – gan.
Autore: BAIBA MIGLONE