"Pārdodu svaigi nopļautu sienu par kausu alus", "Atdod nopļautu zāli – 10 ha", "Piedāvā sienu no Aiviekstes pļavām, bet jāsavāc pašiem." Šādi un līdzīgi sludinājumi šovasar ik pa laikam parādās gan mūsu laikrakstā, gan arī pagastos uz ziņojumu dēļiem.
Interneta vietnē ss.lv arī var atrast piedāvājumus no nopļautas pļavas aizvest siena ruļļus, kas jau sakrauti lauka malās. Atdos pat par velti – tikai lai kāds ar tehniku atbrauc pakaļ un aizved. Interesanta tendence – gatavot lopbarību, nezinot, kam tā vajadzīga.
Tātad siens nevienam nav vajadzīgs, un ir skaidrs, ka pļaušana notiek tikai ES maksājumu dēļ.
Pavisam tuvu ir termiņš -15. augusts, līdz kuram visiem, kas pieteikuši zālājus Vienotajam platības maksājumam, Mazo lauksaimnieku atbalsta shēmas maksājumam un/vai "Bioloģiskās lauksaimniecības" atbalstam, ir jāievēro prasība – zāle ir jānopļauj un jānovāc, ja vien tās nav ganības, kur zāli noēd lopi (līdz šim pietika ar zāles nopļaušanu, jo nevajadzēja to novākt).
Pretējā gadījumā tiks piemērots atbalsta apjoma samazinājums. Tad nu, braucot pa laukiem, var redzēt tik dažādas ainas: gan akurāti nopļautas un novāktas teritorijas, kur skaisti zaļā krāsā sazēlis atāls, gan govju noganītus aplokus, gan augu iekrāsotas rūsganas pļavas, ko, cerams, vēl nopļaus, gan sarullētus ruļļus, kam meklē pielietojumu – pašiem nevajag, jo nav lopu, varbūt ir kāds saimnieks, kas tos var aizvest uz savu fermu lopiņiem. Varbūt medniekiem vajag, lai ziemā piebarotu mežazvērus? Arī smalcinātājiem īsti vairs darba nav, ja reiz zāle ir jānovāc. Dažs labs zemes īpašnieks jau ir atmetis ar roku un saka, ka viņam viss vienalga, jo pakalpojumi ir jāpērk un tas maksā naudu. Tā vien liekas, ka šogad sienu piedāvā pa labi un pa kreisi, bet maz ir zemnieku, kam vajag sienu lopbarībai, arī pašiem taču savas pļavas jānokopj. Varbūt būvēt no ruloniem siena viesnīcas, piedāvāt jaunu lauku tūrisma pakalpojumu – nakšņošanu siena gultās?
Beidzot ar augustu arī vasara atnākusi, bet jau ar rudens noskaņu – laukos kuļ labību, dārzos zied dālijas, vakari sāk satumst agrāk, nekā gribētos. Taču tiem, kam ir kāds apstādīts zemes pleķītis, ir prieks par ogām dārzos, par gurķiem un citiem ķirbjaugiem, kas beidzot, sajūtot siltumu, sākuši augt. Tiem, kas atrodas tuvu dabai, ir laiks arī gailenēm, mellenēm, avenēm mežos. Tie, kas atvaļinājumos, beidzot var ne tikai konstatēt "Atkal līst!", bet arī sauļoties un lieliski atpūsties ezera, upes vai jūras krastā.