Ja pasauli un sev apkārt notiekošo vēlamies strukturizēt, pārdomāt un izprast, jāpiekrīt tiem, kas, tuvojoties saulgriežu laikam, uzmanību pievērš polāro spēku pastiprinātai darbībai. Gaismas un tumsas, pozitīvā un negatīvā kāpinājumam. Šajās dienās sastapos ar abām šo spēku izpausmēm.
Kad pēc nedēļu ilgām ciešanām (slimību pavada lielas sāpes) un neziņas, kas īsti notiek, man tuvam cilvēkam ārsts beidzot noteica diagnozi („jostas roze" jeb jostas herpes), tas bija kā atvieglojums, jo beidzot varēja uzsākt ārstēšanu, nevis dzert pretsāpju līdzekļus un pieļaut ļaunāko. Herpes vīruss, kā zināms, ir klātesošs visos cilvēkos, bet ne katram parādās herpes infekcija, ko parastākajā izpausmē iepazīstam kā aukstuma pumpu izmešanos.
Asociācija par nedaudz līdzīgu parādību, tikai ar plusa zīmi, radās dienā, kad, ravējot dārzu, pacēlu acis uz augšu un debesīs ieraudzīju varavīksni. Ienāca prātā salīdzinājums, ka varavīksne ir tāds kā ētera izsitums, un varbūt tā gaisos ir klātesoša allaž. Septiņkrāsu loki debesīs ir savilkti neredzami, ne katru brīdi tie atklājas skatam, vajadzīga saule un lietus, lai no visiespējamākajiem skatpunktiem gaisos pēkšņi izceltos mirdzošais brīnums. Kā „Augstā gudrības grāmatā no pasaules un dabas" teicis jau Gothards Frīdrihs Stenders: „Kāds košums, kad branga varavīksne rādās, kad gaiss skaidrs, saule spoži spīd un dižs lietus līst. Varavīksne nekas cits ne iraid kā atspīdums tās saules iekš lietus lāsītēm. Tāpēc šī allažiņ un nekur citur kā saulei pretī un kā riņķu-gabals var rādīties."
Septiņkrāsu banti redzēju arī pagājušā gada Līgo vakarā, kad, saulei rietot, tā pēkšņi uzmirdzēja pār mežu galiem.
Starp citu, tādus kā mūžīgos saulgriežus polāro spēku jomā piedzīvoja izcilā latviešu literāte Vizma Belševica. Ļaunuma triumfs viņas pārdzīvojumu kausā vainagojās ar dēla Klāva Elsberga slepkavību mīklainos un joprojām nenoskaidrotos apstākļos, bet pozitīvo joprojām pārraida ikviens Vizmas Belševicas drukātais vārds dzejā, prozā, atdzejojumos. Ar Vizmas Belševicas vārdu katram raisās savas personiskās izjūtas – kādam tā ir „Bille", „Dziesma dūdieviņam", kādam „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām", „Tās dullās Paulīnes dēļ" vai „Vinnijs Pūks"… Ojāra Vācieša muzejā Rīgā šobrīd skatāma izstāde „Par saknēm būt…", veltīta spožajai literātei un nelokāmajai tautas nacionālās pašapziņas uzturētājai. Intelektuālās gaismas vairošanai aicinu to noteikti apskatīt.
Autore: INESE ELSIŅA