Jaunā gada sveicināšanas spožās dzirksteles nobirušas, un tikai neskaitāmos foto un video kadros varam atgriezties pusnakts iluzorajā brīnumā. Bet realitātē Dabas māte mums jau no gadumijas sākuma piedāvā ziemai neraksturīgu scenāriju. Te bišķiņ papļecko slapjš sniegs, te smīlē apnicīgs lietutiņš, un termometrs arī pie mums nesaprot, ko īsti lai rāda. Visa tā darbības rezultātā plok pat šejienes milzīgie sniega kalni, kurus centīgais decembris tik bagātīgi sagādāja. Toties lauku ceļi kļūst par slidotavām. No tiem neatpaliek pilsētas trotuāri, pagalmi un laukumi. Ja netraucētu automašīnas, kājāmgājēji visdrošāk varētu staigāt pa ielas vidu, jo braucamā daļa ir no ledus tīra.
Bet ko nu mums bēdāties. Rau, Ogreslejasgalā jau plūdi! Taču ilgam uztraukumam nav pamata. Tas, ka ziema atgriezīsies pareizajās sliedēs, ir skaidrs tikpat kā divi reiz divi. Upe aizsals par jaunu, un slēpot varēs no visiem kalniem.
Toties, kas nav pilnīgi skaidrs, — tas ir naudas mīšanas, ja tā atļauts izteikties, jautājums. Savās svētku uzrunās un aicinājumos abi mūsu valsts galvenie valstsvīri, kā to visi dzirdējām, pauda visai nopietnu pārliecību un arī klaji jaušamu ticību, ka tā būs, ka vienīgā vizuāli skaistākā nauda pasaulē (to es saku kā lokālpatriots), pēc tiesas un taisnības, lai lietas valstī kārtotos sekmīgāk, būtu apgrozāma tikai vēl šo gadu.
Protams, protams, ne jau no naudaszīmju un monētu vizuālās pievilcības atkarīga valsts un tautas labklājība pašreizējā, kā teiktu astrologi, zvaigžņu stāvoklī pie pasaules ekonomikas un politikas debesīm.
To visu saprotot tie, kas savā sirmumā ir tikpat sudraboti balti kā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu pieclatnieks, jo viņi ir vienaudži, visdrūmākajos tautas nomāktības brīžos latu ir turējuši kā svētu ticības simbolu brīvības atdzimšanai.
Viņu dvēseles dziļumos bez visām citām eiro peripetijām, kas tikai vēl būs un nepavisam nav zināms, kā kuro no mums skars, šī naudas mīšana droši vien atbalsojas visdziļāk un arī… sāpīgāk. Atļaujos tā domāt, turot plaukstā manā rīcībā esošo sudraboto pieclatnieku ar tautumeitas attēlu. Jā. Cik nu vairs to sudraboto ir…
Zināmas pārdomas pie iepriekš teiktā nāk atmiņā no vēl jau ne tik ļoti tālajiem padomijas laikiem, kad katru jauno, kaut vai tortes recepti, nācies akceptēt Maskavā. Te nu vielas pārdomām, cik uziet, jo brīvība ir viena, pilnīgas brīvības vispār nav, tāpēc būtu labi, ja tie mugurkauli, ja vien tie mugurkauli…
Autors: OĻĢERTS SKUJA