Rudzupuķes jau noziedējušas. Arī jūlijs jau tuvojas izskaņai. Domas meklē ceļu pretī rudenim.
Pagājušajā nedēļā absolventi saņēma centralizēto eksāmenu rezultātus. Varbūt kāda acīs iemirdzējās asaras – par negaidīti labiem vai sliktiem rezultātiem, bet šī nedēļa paskrēja, meklējot skolu, kur iesniegt dokumentus. Laika vairs nav, nedrīkst kavēties. Pie augstskolām veidojas garas rindas, jo jaunieši alkst pēc zināšanām un izglītības. Ja visi tik cītīgi turpinātu sekot mērķim arī tad, kad ceļā pagadās šķēršļi, nebūtu nelaimīgu cilvēku.
Laime un nelaime – divi tik līdzīgi un vienlaikus atšķirīgi vārdi. Un neviens tā īsti nezina, kas tās ir. Smaids, dāvanas, piepildīti sapņi, bagātība, šķiršanās, nodevība, nauda – kādam tā ir laime, bet kādam – nelaime. Mana laime? Rudzu lauks, pielijis tumšzilām rudzupuķēm. Izlaidumā klases audzinātāja teica: – Rudzupuķe, neprātīgais zieds. Tāda esi tu. Tev allaž ir gribējies tiekties uz nesasniedzamo, atklāt vēl nezināmo. Es vienmēr esmu varējusi uz tevi paļauties, jo tu esi labs sabiedrotais gan ikdienā, gan svētkos. Kad miglainā rītā, ejot gar rudzu lauku, ieraudzīsi to piebirušu rudzupuķēm, atceries, tās visas būs tavas.
Tā ir mana laime – miglaini rīti, rasa raspodiņos, naktsvijoļu smarža. Tā varētu būt arī tava, bet vai steidzoties tu to pamani? Skrienot pa ierasto maršrutu, nav laika vērot apkārt notiekošo, bet vajag tikai mazliet, lai viss mainītos. Mazliet vairāk smaidu, un debesis jau ir zilākas. Tikai mazliet, un pasaule tev uzsmaida. Katru rītu uz darbu dodos pa vienu ceļu, bet tikai nesen, kad nejauši sastapu apmaldījušos ceļotāju, pamanīju vientuļu, bez dzīvības palikušu koku. Tā saknēs slēpjas spēks, kas neļauj tam padoties pat vislielākajā viesuļvētrā. Tavs spēks ir tava ģimene. Man līdzgājējs atvēra acis, un es sapratu – nokaltis koks ir daudz patiesāks par dzīvu cilvēku. Apskauj to, un sirds vairs nesāpēs, pastāsti tam savas bēdas, bet nebaidies, koks tās paslēps zem biezās mizas. Aizej šodien pie tā un pasaki, cik ļoti tu to mīli.
Saule staigā pa zemes virsu, un lauku cilvēki steidz sagādāt mājlopiem barību. Tikko pļautas zāles, žūstoša siena smarža apreibina. Siena laiks… Miglaini rīti, tveices pielietas dienas, vakaros ezerā ūdens tik silts kā piens. Izbaudi vasaru, jo drīz būs rudens. Neaizmirsti pieskatīt savus sapņus, lai vējā tiem nenobirst lapas.
Bet nākamgad iesēj rudzus. Rudzupuķes pašas atradīs ceļu. Piecelies miglainā rītā agrāk un atceries – sapņiem pielijušais lauks ir tavs. Caur biezo miglu izlaužas spoža zvaigzne. Jā, vecās ābeles zarā sēž laime…
Autore: Agrita Nusbauma