Aizvadītajā nedēļā kādam par lielāku, bet citam par mazāku pārsteigumu par savu hokejista gaitu beigām un politiķa gaitu sākumu, iestājoties Einara Repšes dibinātajā biedrībā „Latvijas nākotnes forums", paziņoja viens no izcilākajiem visu laiku Latvijas hokejistiem – Sandis Ozoliņš.
Kā jau varēja gaidīt, reakcija uz LTV1 raidījumā „Viens pret vienu" izteikto nu jau bijušā hokejista paziņojumu no aktīvākās sabiedrības daļas – interneta portālu komentētājiem un sociālo tīklu čivinātājiem – bija ātra un nežēlīga. Daudziem no tiem brīdī, kad Ozoliņš paziņoja par pievēršanos politikai, viņš no cienījama sportista pārvērtās vai nu par muļķi, kura uzvārdu Einars Repše un aiz viņa stāvošie partijas maka turētāji izmantos, lai izlauztu vietu Saeimā, vai saltu aprēķinātāju, kura vēlme piedalīties politiskajos procesos ir nesaraujami saistīta ar vēlmi gūt pašlabumu un veicināt sava privātā biznesa attīstību. Nevar noliegt, ka līdz šim Saeimā ievēlētie sportisti – Viktors Ščerbatihs, Mihails Zemļinskis un Ivans Klementjevs – Saeimas plenārsēdes padarījuši interesantākas ar aktīvām diskusijām no tribīnes, viņu darbs komitejās, strādājot pie likumdošanas aktiem, ir bijis mazāk pamanāms. Tiesa, Ozoliņš, kaut arī atšķirībā no Ivana Klementjeva un Viktora Ščerbatiha nevar lepoties ar olimpiskajām medaļām, tomēr ir cita mēroga sportists, un pieļauju, ka viņa pārtapšana no sportista politiķī notiks bez lieliem sarežģījumiem. Jautājums, uz kuru viņš droši vien pēc ilga un pamatīga pārdomu brīža atbildēja sev iekšēji un kuru viņam šajās dienās klātienē un neklātienē uzdod liels skaits cilvēku, ir – „Vai tas ir tā vērts?". Jau šobrīd viņa reputācija ir cietusi, jo daudziem Einars Repše ir politikā caurkritusi persona, kas savu lielo lozi jau divreiz izvilkusi – uz Atmodas viļņa kļūstot par Latvijas Bankas prezidentu, kā arī 2002. gadā izveidojot partiju „Jaunais laiks" un uzvarot 8. Saeimas vēlēšanās. Eiropas Parlamenta vēlēšanas arī parādīja, ka Repše neizjūt sabiedrības noskaņojumu un politisko gaisotni valstī, jo Andreju Žagaru piedāvāt kā lokomotīvi vēlēšanu kampaņā varēja tikai politiski ļoti tuvredzīga persona. Šāda loma tagad ir sagatavota arī Ozoliņam, tikai nu jau uz 12. Saeimas vēlēšanām. Potenciāls viņam noteikti ir lielāks nekā Žagaram, un pieļauju, ka ar viņu un citiem šobrīd vēl neizveidotās partijas atpazīstamākajiem deputātu kandidātiem pietiks, lai partija iekļūtu Saeimā. Lielais jautājums ir par to, vai Sandim Ozoliņam, kas radis sevi visu atdot gan treniņos, gan hokeja laukumā, pie sirds ies rutinētais Saeimas darbs, ko dažādos aizkulišu cīņa par ietekmi un atsevišķu likumprojektu lobēšanu? Varbūt mēs redzēsim kārtējo strauji pie Latvijas politikas debesīm uzausušo zvaigzni, kas tikpat ātri norietēs?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS