Jau vairāku gadsimtu gaitā civilizētajās sabiedrībās kā viens no nozīmīgākajiem indikatoriem un protesta veidiem sabiedrības locekļu attieksmē pret politisko varu un tās rīcību ir humors. Jo lielāka neapmierinātība, jo vairāk anekdošu un smieklīgu pastāstu. Pēdējos gados ASV komēdiju skečos un etīdēs visbiežāk izsmietā persona ir valsts prezidents Bušs. Daudzi komedianti Buša izsmiešanu jau sāk uztvert kā sevis necienīgu, jo tas būtu pārāk vienkārši.
Nu līdzīgas tendences ir vērojamas arī Latvijā, kur Ministru prezidents Aigars Kalvītis ir kļuvis par neskaitāmu anekdošu, karikatūru, feļetonu un pat uz sienām mālēto grafiti zīmējumu varoni. Spēja pasmieties un caur humora prizmu pasniegt valstī pastāvošās problēmas ir viena no veselas sabiedrības pamatpazīmēm. Taču, par nožēlu, mūsu valsts varas pārstāvjiem nav humora izjūtas. Anekdotes viņi nelasa un līdz ar to lielas sabiedrības daļas attieksmi pret sevi tā arī neuzzina. Situācijas absurds slēpjas tajā, ka valdošā vara savā politiskās kultūras un atbildības līmenī vairāk līdzinās mazam bērnam, ne nobriedušai personai. Kamēr kāds neuzšauj pa pirkstiem vai skaļi neuzkliedz, tikmēr var darīt visu, kas ienāk prātā, un ne ar vienu nerēķināties. Es neesmu protesta akciju piekritējs, taču valdība un tās lēmumus bez ierunām apstiprinošais piedēklis Saeima pieaugušu cilvēku valodu nesaprot, tāpēc jārunā tādā, kādu saprot. Taču, sekojot līdzi pēdējo nedēļu notikumiem, man nākas secināt, ka mūsu sabiedrība brīžos, kad tas visvairāk būtu nepieciešams, neprot organizēti protestēt, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc valsts varas pārstāvji ilgu gadu garumā ir atļāvušies tik klaji nerēķināties ar daudzu sabiedrības grupu viedokli. „Pašūmēsies, patrakos un norims" – pieļauju, ka tāds ir mūsu politikāņu uzskats, vērtējot gan pēdējo dienu protestus, gan daudzus iepriekšējos. Un, diemžēl, viņiem ir taisnība. Mēs spējam būt pāraktīvi un saņemties kādai konkrētai protesta akcijai, taču neprotam rīkot ilgtermiņa protesta akcijas, kurās būtu skaidri jaušams, vai tiek protestēts, lai vienkārši darītu zināmu savu viedokli, vai arī protests notiek ar mērķi ietekmēt politiskos procesus. Atskaitot atsevišķus arodbiedrību rīkotos protestus un piketus, līdz šim Latvijā nav novērots, ka sabiedrības locekļi spētu ilgstoši veikt organizētas protesta akcijas. Ja mēs esam izvēlējušies mīt demokrātijas ceļu, tad gan valsts varas, gan sabiedrības pārstāvjiem jāmācās šādā sistēmā dzīvot. Protestu rīkošana un to ņemšana vērā ir neatņemama demokrātijas sastāvdaļa. Un te katram pašam ir jāizšķiras, vai viņš, pēc Dostojevska teiktā, ir dreboša niecība vai tomēr tiesīgs ko darīt.
P. S. Baiba Sipeniece vismaz manu viedokli nepārstāv. Atšķirībā no viņas man ir svarīgi dzirdēt deputātu un ministru viedokli, lai cik absurds tas dažbrīd arī liktos.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS