2014. gads Latvijai ir iekšpolitiski un ārpolitiski aktīvs. Tas iesākās ar jaunas valdības izveides procesu, kurā premjera amatu ieguva Laimdota Straujuma. Tad nāca eiromaidans un notikumi Kijevā, kas būs atstājuši savu nospiedumu uz lielāko daļu turpmāko ārpolitisko lēmumu. Pavisam drīz – maija otrajā pusē – notiks Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas, kuras iepretim iepriekšējām solās būt ar krietni lielāku nacionālo un emocionālo uzslāņojumu.
Paraudzīsimies, kas ir populārākie EP deputātu kandidāti. Līderos ir „Vienotības" vadošie politiķi – Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete un Artis Pabriks. Viņiem seko Roberts Zīle no Nacionālās apvienības un viens otru apkarojošie Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvji – Kārlis Seržants un Iveta Grigule. Aptaujas pagaidām liecina, ka uz lielu atbalstu var cerēt „Saskaņas centra" saraksts, kur izteiktu līderu starp kandidātiem nav. Tumšie zirdziņi ir Ždanoka un Rubiks.
Neaizmirsīsim, ka Latvijai EP ir 9 deputātu vietas, bet pēc šā gada vēlēšanām būs vairs tikai 8. Uz kopējā EP deputātu skaita (751) tas ir kā piliens jūrā. Tā vietā, lai Briselē darbotos vienota Latvijas deputātu komanda, aizstāvot mūsu valsts nacionālās intereses uz pārējo dalībvalstu interešu fona (kur, būsim godīgi, darbojas divi principi:
„es – tev, tu – man" un „jo vairāk deputātu, jo vairāk ietekmes"), mums atkal būs jāklausās, kā viena puse „pareizi" skaidrojusi otras puses pozīciju. Ja paraugāmies, cik lielu daļu laika un ieguldīto resursu labējiem politiķiem paņem Rubika un lielākoties Ždanokas aktivitāšu apkarošana, nav jābrīnās, ka par daudziem aktuāliem jautājumiem (tai skaitā Latvijai svarīgiem ES regulējumiem) mēs uzzinām novēloti vai arī paliekam ar neaizstāvētu pozīciju (tas gan ir akmens arī Latvijā palikušo politiķu un ierēdņu lauciņā). Šķiet, tā pa īstam latvisko spārnu pārstāvošo deputātu balsis kādā citā, ne etniskā jautājumā pēdējā laikā sadzirdējām vien saistībā ar cīņām par jaunajā plānošanas periodā Latvijai pieejamo finansējumu.
Kad jau sāka šķist, ka EP vēlēšanās vairs nevajadzēs ākstīties ar nacionālajiem balsojumiem un sabiedrība varēs nobalstot par tiem, kuri, pēc tās domām, spēs Latvijas intereses pārstāvēt galvenokārt ar tautsaimniecību saistītos jautājumos (neaizmirsīsim, ka ES visupirms ir ekonomiska un tikai pēc tam politiska savienība), sekoja Krievijas rīcība, kas atkal sajauca visas kārtis un pirmsvēlēšanu diskusijās no jauna lika atgriezties pie sen aizmirstajiem „krievi nāk" un „latvieti, nepadodies!". Konteksts ir mainījies, apdraudējums kļuvis reālāks nekā iepriekš, taču mēs kā sabiedrības un politiskā procesa ja ne aktīvi, tad pasīvi dalībnieki no šīs neauglīgās cīņas tikai zaudējam.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS