To, kas otrdien notika Vecrīgā, daži jau ir nodēvējuši par bruģa vai stikloto revolūciju. Lai kā Ministru prezidentam nepatiktu metaforu lietošana, šoreiz būtu vietā pārdomas, vai mēs dažu gadu desmitu laikā šādā tempā no „dziesmotās revolūcijas" nenonāksim līdz dakšotajai, ložu vai gruvešu revolūcijai?
Es biju mītiņā, bet vienlaikus es arī ļoti gribēju šajā smagajā krīzes laikā just līdzi valdībai un Saeimai, lai viņiem izdodas pieņemt labākos likumus un tos iedzīvināt, lai viņiem izdodas visveiksmīgāk vienoties ar Starptautisko Valūtas fondu un citām organizācijām, uz kuru naudas adatas tiekam uzsēdināti, es gribētu noticēt ikvienam politiķu labi domātajam paziņojumam par jostu savilkšanu, dzīvošanu liesāk, kopīgu apņemšanos un virzību uz labāku nākotni. Es ļoti vēlētos valdībai, kas šobrīd atgādina uz zemes čokurā savilkušos kaušļu upuri, kurš pasīvi uzņem spērienus, palīdzēt. Es to ļoti vēlētos, un zinu, ka tādu kā es ir daudz, bet… Man to neļauj darīt paša atmiņa, no kuras nekādi nevēlas pazust šo pašu cilvēku vēl ne tik sen paustais cinisms un ņirgāšanās par cilvēkiem. Man to neļauj darīt apziņa, ka josta būs jāsavelk man, sirmgalvei Ļaudonā, zema ranga ierēdnim kādā valsts iestādē, zemniekam un mazajam uzņēmējam, kas tik tikko spēj nodarboties ar ražošanu, bet ne cilvēkam, kas skaitās 10 padomēs, nevienu no tām neapmeklējot, un savas biznesa intereses lobējošam politiķim. Man to neļauj darīt meli, kurus es vairākus pēdējos gadus esmu klausījies, gan par patieso stāvokli valstī, gan par mūsu ekonomiskās izaugsmes perspektīvām, par mūsu „Baltijas tīģera" statusu ar astronomisko iekšzemes kopprodukta pieaugumu, kas citām Eiropas valstīm tikai sapņos rādās. Tas viss bija vien „nafing spešl".
Šobrīd es politiķiem ieteiktu ieklausīties nevis bruģakmens izsisto logu šķindā, Štokenberga un Pabrika vai vēl kāda politiski angažēta „tautas pārstāvja", kas vēlas uzdzīt sev politisko kapitālu, runās un arī ne sabiedrisko organizāciju, prezidenta vai kāda cita mītiņotāja pamatotajos pārmetumos un ieteikumos, iebildēs. Pirmā, kurā jums jau sen vajadzēja ieklausīties, bija pašu iekšējā balss, kas, ja vien jūs to neesat ar apkaltu zābaku iestūmuši dziļākajā apziņas nostūrī, būtu pateikusi to, ko šobrīd daudz uzskatāmākā veidā pasaka izsistie Saeimas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas logu stikli, izdemolētie veikali un mašīnas.
Šodien Latvijā sāk ienākties tā raža, ko bez sabiedrības uzraudzības (mūsu uzraudzības) atstātie politiķi ir sējuši.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS