Maijs, kā parasti, sākas ne tikai ar ievu reibīgajām smaržām, vēsīgām naktīm un pieneņu zeltaino mirdzumu pļavās. Vieniem tas ir laiks, kas asociējas ar Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienu, citiem – ar Otrā pasaules kara upuru piemiņas pasākumiem, bet Latvijas hokeja izlases fani maija pirmās divas nedēļas apzīmē īsi un kodolīgi un nesauc citādi kā par maija trakumu, jo tieši tad notiek pasaules meistarsacīkstes hokejā, kas daudziem liek mainīt savus ikdienas ieradumus, dienas ritmu pakārtojot spēļu tiešraidēm no ledus arēnām
It īpaši šogad, kad hokeja simtgadei veltītais pasaules čempionāts notiek tikpat kā aiz trejdeviņām jūrām, proti, hokeja dzimtenē – Kanādā. Karstākajiem šīs spēles cienītājiem nekas cits neatliek, kā mosties pat naktīs, lai justu līdzi savējiem, jo kā lai ļaujas saldam miedziņam, ja līdz izšķirošajai spēlei ar Slovēniju mūsējo kontā nebija nevienas uzvaras un pat nevienas pretinieka vārtos iesistās ripas. Arī cīņā ar Slovēnijas izlasi mūsējie nespēja iedabūt ripu pretinieka vārtos līdz pat spēles 31. minūtei, kad tiesnesis jau otro reizi(?!) piešķīra soda metienu, kas pasaules čempionātos vispār ir reta parādība.
Jā, galvenā uzvara tika izcīnīta. Labi, ka izlases treneris Oļegs Znaroks iedomājās noņemt šlipsi, kas viņam dzīvē parasti nesot veiksmi. Arī atzinības vārdi no Kanādas hokejistu puses Latvijas fanu adresē ir izskanējuši. Citiem to patiešām ir grūti saprast, ka pēc tik sāpīgiem zaudējumiem ar tik lielu starpību un negūstot pat goda vārtus, fani tomēr paliek uzticīgi savai komandai.
Tāpat citiem ir grūti aptvert, ka mums tik lielu prieku sagādā katra iemestā ripa, katra uzvara, kas dod iespēju faniem kaut reizi, toties no visas sirds, veroties sarkanbaltsarkanā karoga krāsās, nodziedāt Latvijas valsts himnu, ko beidzot aizvien vairāk dzied arī Latvijas izlases hokejisti. Protams, ir nedaudz žēl, ka jau vairākus pavasarus izpaliek brīnums, kas citkārt, kā pēc uzvarām ar Krievijas izlasi vai citiem hokeja pasaules varenajiem, ir spārnojis visu Latviju. Taču ko lai dara, ja mums (cerams, tikai pagaidām) vairs nav tādu vārtsargu, kas vārtos stāv kā mūris, vai tādu uzbrucēju, kas ripas raidīja vārtos kā nieku.
Bet prieks arī par to, ka pēdējos gados Latvijas izlase spēj izcīnīt uzvaru, kas tai nodrošina palikšanu pasaules hokeja elites grupā. Un, kas zina, varbūt šogad mūsējiem, iekļūstot ceturtdaļfinālā, izdosies atkārtot savu līdz šim augstāko sasniegumu vai arī pakāpties kādu vietu augstāk.
Katrā ziņā Norvēģija un Vācija ir tās izlases, kuras mēs varam uzvarēt. Tāpēc šajās dienās turēsim īkšķus, lai mūsu puišu raidītās ripas lidotu vārtos un uzvara būtu mūsu!
Autore: ŽEŅA KOZLOVA