Katram sevi, savas mājas, vēsturi, zemi un senču saknes cienošam latvietim sirdī jānes patriotisms visa gada garumā, nevis tikai tajās dienās, kam kalendārā klāt pielikts sarkanbaltsarkanais karodziņš. Kas īsti ir Valsts svētki — datums vai sajūta? Uz šo jautājumu atbilde jārod katram pašam, un tā jāmeklē sirdī.
Maldīgi domāt, ka patriotisms rodas, izgreznojot mašīnas ar karodziņiem vai svētku nedēļā pie krūtīm piespraužot lentīti. Tā manās acīs vienmēr bijusi ārišķība un izrādīšanās, jo patiesībā patriotisms jeb mīlestība un cieņa pret savu zemi neizpaužas skaļos saukļos vai demonstrācijās – tā parādās pienākumos un atbildībā. Tikai nepārprotiet – es nesaku, ka tas nav jādara. Ja cilvēks jūt vajadzību un patiesu aicinājumu šādā veidā parādīt piederību savai zemei, tas ir apsveicami. Būtiski saprast galveno – vai tas tiek darīts no sirds, vai tikai tāpēc, ka tā dara citi?
Diemžēl jaunākās paaudzes piederības sajūta kļuvusi par mūsdienu izaicinājumu. Daudzi jaunieši jūtas un izturas tā, it kā viņiem nebūtu sakņu. Došanās lāpu gājienos, svecīšu nolikšana piemiņas vietās un svētku koncertu apmeklēšana uztverama kā slogs un skolotāju uzbāzība. Arvien grūtāk saprast, kā ar jaunatni runāt tā, lai viņu piederības izjūta nerastos no „vajag", bet no „gribu". No kurienes sākas šī apziņa? Iemācīt, kas tā ir un kāpēc to izjust, nav skolotāju, bet vecāku pienākums.
Svētku loma rodas no sarunām ģimenē. Lai bērni izprastu, kāpēc ir svarīgi godāt un turēt gaišā piemiņā valsts vēsturi, nozīmīgus notikumus un varonīgus cilvēkus, jāuztur paaudžu dialogs. Vecāku un bērnu komunikācija nesastāv un nedrīkst sastāvēt tikai no apjautāšanās, kā pagājusi skolas diena. Brīdis, kad iededzam svecītes vai ejam lāpu gājienā, jāizmanto kā iespēja runāt par to, kas ir brīvība, kā esam to ieguvuši, kāda ir mūsu atbildība kritušo varoņu priekšā. Un te rodas vēl viens svarīgs jautājums, uzdodams pašiem sev – ko es varu dot dzimtenei?
Šodienas Latvija pastāv, pateicoties drosmīgajiem cīnītājiem, kuri par savas zemes brīvību atdeva dārgāko – dzīvību. Būsim viņiem par to mūžam pateicīgi un atcerēsimies, ka svētkus nerada nedz salūts, nedz koncerts, bet doma, ka šī zeme ir mūsu.
14.11.2025.