Ikdienā visi esam vairāk vai mazāk steidzīgi, skrejoši, skatāmies vairāk uz asfaltu vai zemi, kas zem kājām, aizņemti ar savām domām un darbiem. Saulei atspīdot, skatienu biežāk pavēršam pret debesīm, ieraugot plašumu, putnus un koku galotnes. Kaut mirkli domas pakavējas plašumā un apvārsnī.
Kad plašsaziņas līdzekļos arī Latvijā uzzinājām par pirmdienas pēkšņo ugunspostu Francijas sirdī – Parīzes Dievmātes katedrālē, kļuva skumji, ka tāds pasaules kultūras, arhitektūras, tēlniecības un glezniecības dārgums, kas majestātiski apbrīnots gadsimtiem, var vienā mirklī kļūt par upuri ugunsliesmām, jumtam pārvēršoties par krāsmatām. Tas viss notiek miera laikā – nav bijis ne terorakta, ne apzinātas kaitnieciskas rīcības (kuram gan celtos roka pret pasaules nozīmes vēstures un kultūras pieminekli).
Protams, ziņās mierina, ka ugunsgrēks nav nopostījis visu, pamatceltne ir saglabājusies, tomēr nav jumta, nav torņu, un tagad gan katedrālei, gan francūžiem pēc tā visa ir pamatīgi jāatgūstas. Būs vajadzīgs laiks, un iespējams, ka "visa pasaule sadosies rokās", lai Parīzes Dievmātes katedrāli ātrāk atjaunotu. Arī tūristu skaits, iespējams, vēl palielināsies.
Arī manas domas pārcēlās laikā, kad bija lemts doties ekskursijā un dienu veltīt Parīzes apskatei, ko iesākām ar Notre Dame, kur, ar bijību ieejot, jūties kā maza daļa no Visuma.
Arī vakar, ejot uz darbu cauri upītes skvēram Madonā, skatiens bija pievērsts pārstādītā Madonas dižkoka – dzīvības koka – galotnei. Jau krietnos gados pārstādītais koks nav iznīcis – tam puse vēl zaļo, kaut daļa tomēr nokalta un likās, ka nav nekādu cerību.
Uz saviem zaļajiem ziemāju tīrumiem šopavasar domīgi raugās arī lauku saimnieki – ja nu šogad atkal būs sausums kā pagājušajā gadā, kad zeme burtiski izdega. Varbūt ziemāji, kas pārcietuši ziemu un salu, būs tie, kas saknes spēs izdzīt dziļāk, lai pārciestu mitruma deficītu? Taču vai tāpēc, ka sauss pavasaris un zeme izkalst, šopavasar neko nesēsim un neaudzēsim? Strādāsim gudrāk, ieklausīsimies senču padomā – bez vajadzības zemi iepriekš nekustināt, bet tikai tad, kad tajā ko sēsi. Atkal būs sava loma laistīšanas prasmēm un spēkiem. Tomēr cerība ir vienmēr kopā ar tiem, kas tic.
Šī ir arī Lieldienu nedēļa, kad jūtam aicinājumu aizdomāties ne tikai par laicīgajām, bet arī par kristīgajām vērtībām, par mieru dvēselē, dzīvību un augšāmcelšanās brīnumu.
Lai piedzīvojam Lieldienās arī to netveramo, bet garīgi piepildīto izjūtu, kādu lielākajos svētkos var piedzīvot kristīgajā pasaulē un baznīcā.
17.04.2019.