Kad pie slimnīcas pirms trim gadiem Madonā atklāja glābējsilīti, skeptiķi vērtēja, ka vietā, kas labi redzama no slimnīcas logiem, diez vai kāds izmisušais (-ā) vēlēsies atstāt savu jaundzimušo mazuli. 2014. gada 23. jūnija agrā rīta stundā Madonas glābējsilītē tika ievietots puisītis.
Kopumā Latvijā glābējsilītēs līdz šim atstāti divdesmit septiņi mazuļi: divi – Liepājā, trīs – Daugavpilī, pa vienam Madonā un Rēzeknē, divdesmit – Rīgā. Glābējsilītes Valmierā un Ventspilī pagaidām nav izmantotas.
Eksistenciāli smagā brīdī cilvēkam noteicošais, protams, nav logi (turklāt neviens pie glābējsilītes netiek ne filmēts, ne identificēts). Taču, lai mātei (lai kādu motīvu vadītai) nebūtu jāveic tik pretdabisks lēmums – jāšķiras no sava mazuļa, svarīgi viņai kritiskajā brīdī sniegt padomu, atbalstu un palīdzību.
Jo vairāk tāpēc priecē ziņa, ka Madonā ieradušās divas klostermāsas no Polijas, Svētā Antona kopienas. Šīs kongregācijas aicinājums ir rūpes par dzīvību, par nedzimušajiem bērniem, kā arī rūpes par mātēm grūtniecēm.
Māsas uz misiju Latvijā uzaicināja tēvs Tomass Zieļonka (garīdznieks Madonas katoļu draudzē kalpoja līdz šā gada oktobrim). Uzaicinājuma iemesls – veidot patvēruma māju sievietēm, kuras ir bērniņa gaidībās un piedzīvo krīzes situāciju.
Jau kādu laiku šī ideja par patvēruma māju bijušajā Gustavskolā, Praulienas pagastā, ne tikai baznīcas cilvēkiem, bet arī novada pašvaldībai bija likusies svarīga un atbalstāma. Madonas novada pašvaldības sociālā dienesta telpās pat tika organizētas nodarbības, un daudzi interesenti izgāja īpašu apmācības kursu, lai šai ziņā varētu būt noderīgi un palīdzēt. Uzņemties līdera lomu patvēruma mājas izveidošanā neviens gan nepieteicās, tam netika piešķirti līdzekļi, bija daudzi citi šķēršļi, un iecere apstājās.
Šobrīd ar nopietno brīvprātības misiju atbraukušās klostermāsas Emanuēla un Gabriēla dzīvo Madonas sociālā dienesta centra telpās un vispirms vēlas iemācīties latviešu valodu. Latvijas patriotisma nedēļā, ko ievadīja trešdien atzīmētā Lāčplēša diena, tas ir brīnišķīgs piemērs un žēlsirdības dāvana mums visiem.
Jā, kritušos kareivjus, kas savu dzīvību atdeva par Latvijas brīvību, mums vajag atcerēties un godināt, bet tikpat svarīgi ir nepieļaut, lai šodienas realitātē „krīt" nedzimuši bērni vai bez mātes rūpēm un piena paliek jaundzimušie.
Latvijā svarīgs ir katrs cilvēks. Katrs, kas mūsu tautai tās nākotnē ir izdzīvošana un brīvība.