Domājot par humora izjūtu un smaida fenomenu, vispirms nāk prātā Latviju apmeklējušo ārzemnieku atzinums par šejienes iedzīvotāju drūmajām sejām, tāpat jūtas mūsējie, kas pēc kāda laiciņa atgriezušies no ārzemēm un tikai tagad sapratuši, cik svētīgi ir uzsmaidīt katram pretimnācējam, un tad, ja viņš arī tev uzsmaida, jūties kā apdāvināts. It kā nekā taustāma, bet cik tad galu galā vērta ir cilvēka labsajūta, labs garastāvoklis, ko viņš noteikti producē tālāk.
Būtiski ir saprast – ja es nevaru mainīt šo situāciju, tad jāmaina mana attieksme pret to.
Tuvojoties gadskārtējai Smieklu dienai – 1. aprīlim, kas dažviet agrāk un arī tagad skaitās svētku diena, domājam arī par to, kā saviem spēkiem vairot optimismu, kā mums tik ļoti pietrūkst ikdienā, kuru varbūt skatām pārspīlēti drūmās krāsās. Pastāv arī tāds jēdziens kā smieklu terapija, jo smiekli esot pozitīvi lipīgi, tie palīdzot pat nopietnākās problēmās nonākušam. Kā atzīst zinātnieki, šīs terapijas uzdevums ir atbrīvot cilvēku no negatīviem blokiem, kurus viņš pats sev apkārt uzcēlis. Smieklu laikā cilvēka organismā veidojas endorfīni – prieka jeb laimes hormoni, bet, kas īpaši svarīgi, samazinās stresa hormoni, cilvēks atveras labajam. Smieklu terapija palīdz uzlabot dzīves kvalitāti, samazinās veselības problēmas, bet galvenais – attieksme pret tām.
Ir jau ir arī latviešiem savs jauks humors, bet tiktāl, kamēr tas nepārtop ļaunā satīrā un izsmiešanā. It sevišķi nožēlojami ir tad, ja tiek apsmiets cilvēka ārējais izskats, salīdzinot to, piemēram, ar tik jauku un sabiedrisku dzīvnieku kā cūka. Precīzi vairs neatceros, bet kādā skolēna sacerējumā bija rakstīts, cik daudz cilvēki iegūst no cūkas – gaļu, prestižo cūkādu un… lamuvārdu – "cūka", kas gan, iespējams, pasaules tautu lamuvārdu klāstā nav tas ļaunākais.
Gribu ieteikt jauniem cilvēkiem, un ne tikai – izvēloties dzīvesdraugu visam mūžam, pavērtējiet, vai viņš saprot humoru, jokus, bez šīm jaukajām īpašībām būs grūti sadzīvot, jo dzīvē visādi gadās. Svarīgi, kā uz notikumiem paraugās – raudot, žēlojoties par netaisnību, nosodot citus vai arī saskatot tajā kaut ko gaišu, cerīgu, smaida vērtu.
Ar to varētu skaidrot arī faktu, kādēļ es un daudzi citi cilvēki, kas nav apveltīti ar sevišķu humora izjūtu, žurnālā un avīzē vispirms pameklē joku, anekdošu stūrīti. Lai par kādu tematu tas uzrunā, paliek tā siltāk un vieglāk ap sirdi, tālāk lasot arī par nopietnām problēmām. Tā gan jau ir gaumes lieta – nerātnās anekdotes, bet arī tās ir tikpat dažādas kā dzīve – uzjautrinošas un it kā aizvainojošas.
Autore: ASTRA ZAGORSKA