Klusajā nedēļā pirms Lieldienām katram ir dots laiks pārdomām. Ne tikai steigai, ikdienas darbiem, problēmu risināšanai, bet arī spējai apstāties un redzīgākām acīm palūkoties visapkārt. Kaut vai papriecāties par pirmajiem sniegpulksteņiem, kas šopavasar ilgi atradušies zem sniega. Par tulpju asniem, kas piesaulē jau tiecas pretim saulei, par to neredzamo dzīvības enerģiju, kas liek dīgt sēklām, augt un vairot ziedus vai augļus. Par gājputnu atgriešanos, par strazdu svilpēm. Saprast, kāpēc esmu šajā pasaulē un kāpēc esmu laimīgs vai nelaimīgs, ko vēlos šajā dzīvē, vai viss ir atkarīgs tikai no paša gribas un spēkiem.
Mēs katrs meklējam savu ceļu, bet bieži vien tas gadu no gada ved pa apli, nevis pa spirāli, jo viss atkārtojas ierastā secībā.
Ikvienam ir daudz jautājumu, uz kuriem gribas rast atbildes, gan par laicīgo, gan mūžīgo.
Nesen, lasot Paulu Koelju grāmatu, sastapos ar vārdiem, kas apzīmē savstarpējās attiecības, – eros, philos un agape.
Platona eros rodas starp cilvēkiem, kas viens otru uzskata par mīlestības vērtiem. Philos ir draudzība, un, ja eros neiet kopā ar philos, tad jūtas ātri vien izplēn. Vārdam agape diemžēl plašāka skaidrojuma nebija. Tikai tagad, kad manās rokās nokļuva pr. Tadeuša Daičera grāmata "Pārdomas par ticību", atradu vārda agape skaidrojumu. Tā ir augstākā mīlestības pakāpe, un kristīgajā izpratnē mīlestību izsaka ar šo grieķu vārdu. – Dievs ir agape – mīlestība, kas nāk pār cilvēku. Tā nāk no Dieva, kuru pieņemam ticībā. Mīlestība ir jāvairo un jāsniedz tālāk. Ikvienam no mums ir vajadzīga šī radošā mīlestība, kas rada labu, – teikts grāmatā.
Vai šajās Lieldienās atkal nepaskriesim garām atklāsmei, ka esam radīti nevis eksistencei un grūtību pārvarēšanai, bet tāpēc, lai būtu laimīgi? Kāpēc gan tik grūti ir to pieņemt.
Cilvēku sejās šajās saulainajās pavasara dienās biežāk ir vērojams smaids, un tā jau ir vēsts, ka esam augšāmcēlušies no ziemas stinguma, no pelēcīguma un ticam zaļajiem asniem, to spēkam un augšanas brīnumam.
Ja arī noskaņojums nav tik cerīgs, varbūt palīdzēs atziņa, ka Dievs katrā no mums ir ielicis savas mīlestības – agape – aizmetni, kam jāļauj uzdīgt.
Tāpēc arī Lieldienās gribētu sajust ne tikai pavasari, bet arī dievišķās mīlestības atklāsmi.
Autore: IVETA ŠMUGĀ