Šonedēļ slavenajam lācim Vinnijam Pūkam palika 85 gadi. Vinnija Pūka diena pasaulē ik gadu tiek atzīmēta tieši 18. janvārī, kas ir leģendārā pasaku varoņa radītāja – grāmatas autora Alana Aleksandra Milna – dzimšanas diena. Rakstnieks stāstu par Vinniju Pūku izdeva 1926. gadā, kad iznāca milzu popularitāti ieguvusī grāmata.
Vinnija Pūka dienai par godu veikalu tīkls „Maxima" savā mājas lapā veica aptauju, lai noskaidrotu, kuras ir Latvijas iedzīvotāju iecienītākās rotaļlietas. Aptaujā kopumā piedalījās 3452 respondenti.
Iemīļotāko rotaļlietu topā, gods kam gods, lācis Pūks izgriezis pogas it visiem. Par Vinniju Pūku nobalsojuši 51 procents aptaujas dalībnieku, aiz viņa seko Sniegbaltīte, Pelnrušķīte un citas princeses, kas saņēmušas krietni mazāk – vien 11 procentu balsu. Pasaku princesēm ar 7 procentiem balsu seko Krokodils Gena un Pekausis, savukārt mūslaiku supervaroņu līderis – Zirnekļcilvēks – saņēmis 18 procentu aptaujas dalībnieku balsu.
Vinnija Pūka izvirzīšanās priekšplānā, manuprāt, nozīmē vien to, ka intelektuāli un tikumiski gan bērni, gan mēs, viņu vecāki, joprojām uzlādējamies no lāča Pūka tik naivās un atbruņojošās cilvēcības, gavilējam par Pūka tiešumu un viņa domās un rīcībā nereti atpazīstam sevi (jo īpaši tajos – tik „nevainīgajos" – egocentrisma brīžos).
Domas kaisle, ar kādu uz pasauli lūkojas Pūks, uzticība savai „planētai", nevairīšanās pārbaudīt visu uz savas ādas lasītājos panāk un nostiprina spilgtas personības klātesamību. Vinnijs Pūks uz lietām un notikumiem veras savā īpašā veidā. Bet personība, personības fenomens, kā saka filozofs Merabs Mamardašvili, ir tikpat noslēpumaina parādība, kā tādi diži evolūcijas atradumi kā lapas augšana, sikspārņa lokators, cilvēka acs, zirga nags… Vienkārši un reizē – neiedomājami komplicēti.
Lācītis ar zāģu skaidām galvā tik aizrautīgi prot praktizēt sarežģītību, tik apskaužami brīvi izspēlēt jaunradi, ka vēlreiz un vēl apliecina gara jeb talanta spēku un tēla jeb kultūras nozīmību.
Dzīve kopā ar lāci nav kurla, tā ir draugu, pasaules un siltuma piepildīta.
Šonedēļ, kad nevar nepieminēt 1991. gada barikāžu laiku, tā vien šķiet, ka pirms 20 gadiem tiem, kas devās uz barikādēm, sirdī dzīvoja kaut kas no lācīša Pūka – viņa nebaidīšanās no riska, modrība par savu brīvgaitu, stingrs mugurkauls attiecībā uz paša vērtību sistēmu un apskaužama vienotība ar savējā meža pārējām dzīvībām.
Autore: Inese Elsiņa