Šonedēļ un arī šoruden Madonā krituši daudz koku. Trīsdesmitgadīgi bērzi, milzīga lapegle, septiņus gadus jaunas kalnu priedes un vecītis vītols. (Pastāvēs, kas pārmainīsies!?)
Pirmsskolas izglītības iestādes „Saulīte" teritorijā šonedēļ uzsākti priekšdarbi, lai sagatavotos piebūves celtniecībai un jau nākamā gada rudenī dārziņa bērni varētu izmantot peldbaseinu un jauniegūtās telpas. Emocijas koku sakarā daudzus iestādes skolotājus ilgāk nekā ierasts noturējušas pie atmiņām, bet attīstība ir nepieciešama un iebilžu nav.
Vītols progresa vārdā tika upurēts mazliet agrāk – apļa izveides gaitā Martas Riekstas, Akmeņu un Augu ielas satecē. Vēl gan darbi nav beigušies un ceļa rekonstrukciju izbaudīt nevaram, bet koks, kas daudzus gadus bija viens no šīs vietas atpazīstamības simboliem (likts arī orientēšanās kartēs), vietējos cilvēkus vairs nespēj uzrunāt, jo savas vecumdienas (godā un cieņā) nav sagaidījis. – Nekas tur nebija līdzams. Tavs koks bija vecs un ļoti nelāgā vietā. Tas aizsedza skatu, un gadīties varēja, ka vējš to nolauž uz vietas, – mierinot sevi un citus sirmā vītola fanus, kā mantru skaitu atvainošanās vārdus.
Kad, vedot meitu no bērnudārza, pavisam nesen izbrīnā konstatēju – ar saknēm izrautas viņas tēta – pilsētas dārznieka – netālu no bibliotēkas reiz stādītās kalnu priedes, teikšu godīgi – tas likās brutāli un necilvēcīgi. Pavisam objektīvi mēģināju atbildēt uz jautājumu, vai topošais trotuārs nekādi nevarēja sadzīvot ar kaut daļu no šīm mazprasīgajām priedēm? Vai, būvējot jauno, nav iets vienkāršākais un platākais iznīcības ceļš? Pārāk bezkaislīgi pilsētā tiek aizslaucītas atmiņas, vietas savdabīgais rotājums un īpatnais akcents. Jā, progresa vārdā, bet unificējot, nobīdot malā bez žēlastības un zaļās rotas vietā atstājot betonu.
Rīt, kad Adventa vainagā iedegsim pirmo svecīti, lasīšu pasaku, kurā cilvēciskais vai bērnišķais mūsos svin uzvaru. Līdzīgā situācijā, kur mazs puika pārdzīvoja sava koka nociršanas draudus, piesteidzās feja un koku nevis pārnesa uz citu vietu, kur tas nevienam lielajam netraucētu, bet sapulcināja pie vecā koka pilsētas vadību, dabas ekspertus no tuvām un tālām zemēm, žurnālistus un pat centrālo televīziju, jo kokā ligzdu bija novijis ārkārtīgi retas sugas putnu pāris. Visiem tas bija milzīgs pārsteigums, un šo koku nekādā gadījumā vairs nezāģēja, lai nodrošinātu putniem mieru un ilgu dzīvi.
Autore: INESE ELSIŅA