Jau aizrit otrā nedēļa, kopš rakstos vēstīts, ka sācies pavasaris, bet ziema, vismaz mūspusē, turas, jo tā jau rakstos neskatās un kā citādi lai uzzina, ka valdīšanas laiks pie beigām. Vēl vairāk. Kā diena, tā putenis glīti pārsedz nomelnēt un plakt sākušos sniega kalnus ar spoži baltu villaini. Vējš spēlē uz visām iespējamām zaru un vadu stīgām tik azartiski, ka tikai klausies – te tur, te vēl citur atkal strāva ieskrējusi pagrīdē… Visu kopā ņemot, pavasara pēdas uz zemes paliek tikai tur, kur saulei tā īsti izdodas staru pirkstiem to noglaudīt. Ēnās vēl arvien božas ziemas nīgrums.
Bet, kā vēsta sena gudrība, nekas nav mūžīgs. Vēl jo vairāk mūsu ziema. Pavisam droši izskatās, ka nupat nupat šķiršanās laiks pienācis. Saule pa īstam atvērusies smaidiem, un tos mēs sākam sajust arvien kvēlākus. Lieldārznieki jau labu brīdi lutina ar Latvijā augušiem gurķiem. Aprīļa nogalē būšot arī pirmie mūsu pašu tomāti. Mazdārzniekiem arī tomātu stādiņiem jau otrās lapas greznojas, un, raugoties, tā teikt, atkal dzimušajā zaļajā brīnumā, tu, cilvēks, jūti to spēku arī sevī, kas pat noliekto un saliekto spēj mundrināt.
Diemžēl (un atkal nevaram iztikt bez diemžēl), ir tēvzemē arī par mūžīgām kļūstošas lietas. Valsts augšās griezt un apgraizīt trenētie savus instrumentus pašreiz gan tā kā paslēpuši, bet retorikā skaidri jaušams – cik būtu labi un viegli sabalansēt naudas lietas… Īpaši, ja pelnīšanas organizēšana nevedas, jo nav taču laika ar to noņemties. Laiks notērējas, risinot dažādu amatu kandidātu apspriešanas (lasi – arī apriešanas), iebīdīšanas un pārbīdīšanas lietas. Diskusijas, komisijas un runas, runas, daudzu kilometru garumā, aiz kurām skaidri jaušams, kas kuram no tā visa tiks. Nebūsim naivi, domājot, ka kaut kas no tā attiecas arī uz valsts pilsoņiem. Viņiem jāpietiek ar mīnusa zīmi visās jomās.
Kā pa bedrainu ceļu pagaidām bīdāmies gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiešā –
kratāmies pa jūkošajiem ceļiem, mašīnām riteņus vai nost lauzdami. Pārnestā – sitamies pa bezdarba un augošo nodokļu grambām, pūloties kaut kā sabalansēt nesabalansējamas lietas – mūžīgi augošās prasības pabarot ar nepārtraukti dilstošajām iespējām.
Bet Vidzemes ezerus vēl klāj pamatīgs ledus. Pavasaris mostas pamazām, un, nervus nomierinot, ir iespēja ledu urbt un urbt, arvien cerot uz lielo sapņu breksi.
Autors: OĻĢERTA SKUJA