Vasara nemanot tuvojas noslēgumam. Kokos pamazām krāsojas lapas, un gribot negribot jāsaka – rudens jau klāt. Lai gan dienā saule vēl staigā pa zemes virsu, tomēr gaiss smaržo savādāk, dzestrāk. Taču nav ko domāt par to drūmo un pelēko laiku, kas nāk, jo pirms tam taču ir lapas zeltā un bronzā, daudzkrāsu asteres un miķelīši un saulainas dienas.
Šī nedēļa aizskrējusi vēja spārniem, tik daudz notikumu un darbu. Visam pāri stāvēja maģiskais 09.09.09. Hmm… Klusībā jautāju sev – kas īpašs šajā dienā? Tikai vakarā, kad jau laidos miegā, sapratu, ka šī bija vēl viena brīnišķīgi un veiksmīgi aizvadīta diena.
Tikpat iespaidīgs pasākums bija donoru diena Madonā, uz ko šoreiz ieradās 120 cilvēku, bet 95 donoru asinis, iespējams, glābs kādam dzīvību. Esmu priecīga par tiem 66 cilvēkiem, kas asinis nodeva pirmo reizi.
Pavisam nejauši ceturtdien nokļuvu paradīzē uz zemes. Visapkārt meži un pļavas, miers un klusums, un meža ielokā mājiņa. Daudzus gadus esmu centusies kļūt par pilsētnieci, noslēpjot kaut kur dziļi, dziļi savu patieso – lauku meitenes – būtību. Saulainajā, gaismas pielietajā pēcpusdienā sapratu, ka mana paradīze ir manas tēva mājas.
Un to visu paspilgtināja kolēģa Oļģerta Skujas dzejoļu grāmatas „Lauskas laikā" atklāšanas svētki. Skrienot un veicot ikdienas darbus, raizējoties par to, kas notiek apkārt, neatliek tik daudz laika sev. Šajā pēcpusdienā ikviens, kas bija ieradies, smēlās pozitīvas emocijas, uz mirkli attālinājās no realitātes un nonāca pavisam citā pasaulē – savā. Joprojām dzīvoju pāris centimetru virs zemes. Paldies, Oļģert, par iespēju aizbēgt no ikdienas rūpēm! Un noteikti gaidīsim jaunu grāmatu.
Tik daudz pozitīvu emociju vienas nedēļas laikā. Nemaz negribas domāt par to negatīvo. Un šoreiz nedomāšu. Katram no jums, lasītāji, sniegšu gabaliņu tā prieka un jauko izjūtu, kas ir man. Ar labo jādalās, jo tad tas nāk atpakaļ.
Un, lai cik savādi arī izklausītos, esmu priecīga un pateicīga par man doto iespēju dzīvot dižķibeles skartajā valstī. Nobeigumā gribu teikt: – Kaut arī tad, kad skan modinātājs, es parasti paslēpjos dziļāk zem segas, paldies Tev, Dievs, ka es varu dzirdēt. Ir taču daudz nedzirdīgu cilvēku. Kaut arī dažus rītus es acis turu aizvērtas, cik vien ilgi iespējams, paldies, ka esi man dāvājis spēju redzēt. Kaut arī es bieži sūdzos par apstākļiem un vēlos, lai man klātos labāk, paldies Tev, Kungs, par dzīvi.
Autore: AGRITA NUSBAUMA