Vārdam „bibliotēka", it īpaši, ja to ievada vārds „nacionālā", Latvijā pēdējos gados ir visai dīvains skanējums. Gunāra Birkerta projektētā ēka, kas sākusi iegūt konkrētas aprises, ir izpelnījusies dažādus spilgtus epitetus – gan „gadsimta būve", gan „stikla monstrs", gan citus vēl mazāk glaimojošus nosaukumus. Pat pašu ēkas idejas lolotāju ieviestais nosaukums – „Gaismas pils" – daudzu apziņā ir kļuvis teju par lamuvārdu.
Kamēr ilgus gadus norisinājās cīkstiņš, stumdot turpu šurpu papīra kubikmetrus un publiskajā telpā skaidrojot ēkas nepieciešamību, otrajā plānā palika pats būtiskākais, ar ko ir parasts saistīt vārdu „bibliotēka", un proti – tās ir grāmatas. Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora Andra Vilka nemitīgi apgalvotais, ka daudzas no grāmatu krātuvēm ir pārpildītas un telpas, kurās tās glabājas, vietām ir avārijas stāvoklī, bieži vien palika nesadzirdēts vai arī noslāpa aiz citām šī projekta gigantiskajām detaļām. Taču dažkārt liktenim patīk izmest pa kādam ironiskam jokam, un tas tādu izspēlēja pagājušajā piektdienā, kad LNB galvenajā grāmatu krātuvē mitruma dēļ ielūza grīda un aptuveni 1200 ārzemju literatūras jaunākās un lasītāju pieprasītākās grāmatas iekrita pagraba stāvā.
Dažs, iespējams, teiks – mēs dzīvojam moderno tehnoloģiju laikmetā, visiem tekstiem jābūt pieejamiem digitālā formātā, un – kas zina – varbūt kaut kad nākotnē visa pasaules literatūra kādreiz tiks satilpināta dūres lieluma datu nesējā. Respektīvi, jāiet līdzi laikam un jāatmet viss, kas ir tehnoloģiski novecojis. Tam varētu piekrist, ja grāmata būtu tik vien kā apdrukātas lapas, kas iesietas mīkstos vai cietos vākos.
Kādēļ gan postīt kokus un iespiest grāmatas, ko tikpat veiksmīgi varētu lejupielādēt no interneta vai iegādāties CD vai kādā citā formātā (kas jau šobrīd notiek)?
Nepiekritīšu. Grāmata, vai tā būtu pirms Gūtenberga perioda kāda klostermūka roku veidota Bībele, kas sastopama vienā eksemplārā, vai arī kāds mūsdienu dižpārdoklis, ir viens no cilvēces lielākajiem sasniegumiem. Tā reizē ir gan mākslas darbs, gan konkrētā laika vēstures liecība, gan redzesloku paplašinošs izglītošanās līdzeklis.
Aleksandrijas bibliotēkas iznīcināšanu joprojām cilvēce uzskata par vienu no lielākajām traģēdijām, un ne jau sagrautās ēkas dēļ. LNB notikušais ir nabadzības apliecinājums visai mūsu valstij un tās iedzīvotājiem. Tiesa, mūsu tautas attieksme pret grāmatām jau spilgti izpaudās 1905. gadā, kad tika dedzinātas daudzas baltvācu bibliotēkas, tai skaitā vērtīgā Augusta Bīlenšteina. 100 gadu pagājuši, un maz kas ir mainījies.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS