Vai jums nav dzīvē gadījies, ka lietas, ko agrāk uzskatījāt par nesaistošām, pēkšņi kļūst interesantas? Man tā gadās pēdējās pāris nedēļās, kopš olimpisko spēļu sākuma. Līdztekus dažiem olimpiskajiem sporta veidiem, kā, piemēram, biatlonam, hokejam un visiem ledainās renes šļūcējiem, esmu sācis skatīties ātrslidošanu un šorttreku, snovbordistu cīņas rampā un trasē.
Visbeidzot, manu uzmanību ir piesaistījusi arī tāda eksotika kā kērlings. Jāatzīst, jo ilgāk to skatās, jo interesantāks tas kļūst. Var tikai minēt, vai tas ir olimpisko spēļu valdzinājums, kas liek pastiprinātu uzmanību veltīt tiem sporta veidiem, kurus iepriekš televizora pults nebūtu saudzējusi, vai kas cits. Jāatzīstas, ka šobrīd mana televīzijas diēta sastāv teju vai tikai un vienīgi no olimpiādes, ja neskaita dažus ziņu un analītiskos raidījumus. Olimpiāde šobrīd spēj atsvērt visu citu, tajā ir gan šovs (Aleksandrs Ovečkins ar saviem zeltītajiem slidzābakiem, olimpiādes atklāšanas un noslēguma ceremonija, visa daiļslidošana), gan sacensība (kura valsts nomakšķerēs vairāk medaļu, sportistu savstarpējie dueļi), ir arī skandāli (parasti dopings; šoreiz tas izpaliek) – ar zeltu apdalītais Pļuščenko, netrūkst arī dažāda līmeņa traģēdiju (gruzīnu kamaniņbraucēja bojāeja, sportistu traumas, kas diemžēl liedz startēt arī mūsu bobslejistam Jānim Miņinam ar savu stūmēju komandu, Krievijas hokeja izlases neizteiksmīgā spēle), neiztrūkstošs ir arī izglītojošais un populārzinātniskais aspekts (no Anatolija Kreipāna komentāriem mēs varam diezgan daudz uzzināt gan par pašiem sportistiem, gan viņu radurakstiem), protams, neiztiek arī bez politikas (sportisti taču aizstāv savas valsts godu, tādēļ būt sportā labākam par saviem kaimiņiem vai kādu nedraudzīgu valsti ir nacionāla mēroga panākums). Vai nebūtu jauki, ja militārus konfliktus mēs spētu atrisināt kādu sporta spēļu laukumā? Tā vietā, lai kādu sabumbotu, varētu sasist bumbas vai ripas pretinieka vārtos. Uzvarētājs tiktu noskaidrots un konflikts izsmelts. Tā tikai tāda neliela utopiska atkāpe, kas ne man vienīgajam laika gaitā ir iešāvusies prātā. Droši vien arī olimpisko spēļu atjaunotājam Pjēram de Kubertēnam bija līdzīgi apsvērumi 1896. gadā, kad viņš reanimēja antīko, sen aizmirsto sporta pasākumu. Arī radīt ilūziju par mieru nav maz.
Atgriežoties pie kantainās kastes ar kustīgajām bildēm, esmu spiests atzīt, ka olimpiskās spēles spēj aizvietot ikvienu raidījumu, seriālu, šovu, ko piedāvā citas televīzijas, un šajās dienās mani no LTV7 nevar aizbaidīt pat sarkanais briesmu logs, kas vēsta par apokalipsi, proti, analogās televīzijas galu. Līdz 1. martam olimpiāde jau būs galā, un tas ir pats galvenais.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS