Nesen kādā radiopārraidē dzirdēju, ka, ja Latvijā reformas ekonomikā turpināsies tādā pašā garā, kā līdz šim, tad nulles budžets kļūs nevis par tālu sapni, bet par realitāti. Vienīgi to varēs attiecināt uz budžetu pašu, nevis tā deficītu.
Droši vien ne man vienīgajam pa galvu rosās jautājumi un neizpratne, kā valsts, kura uzrādīja visstraujākos izaugsmes un attīstības tempus ES, nepilnu divu gadu laikā spēja to visu notrallināt. Pašlaik speciālisti saka, ka tas viss ir bijis vien ilūziju un sapņu burbulis, kurā mēs visi atradāmies. Dzīvojām vienai dienai, nedomājot par nākotni.
Dabiska reakcija situācijā, kad cilvēku kaut kas neapmierina, ir meklēt cēloni jeb, kā pie mums pieņemts, kurš pie tā ir vainīgs. Valdība saka – trekni dzīvojām, nevajadzēja tik strauji paaugstināt algas. Vienkāršais reņģēdājs savukārt akmeni veļ pretējā virzienā, kliedzot, ka par daudz birokrātu un nevajadzīgu plānā galda urbēju treknajos gados saradies, kuri valstij nu jābaro. Tikmēr nozaru speciālisti norāda, ka valsts par maz darījusi eksporta un konkurētspējas veicināšanai. Daļēji taisnība ir visiem. Ja nepieciešama tēlaina ilustrācija tam, kas notika Latvijā līdz lielķibelei, prātā varam vizualizēt šādu ainu: mājās uz dīvāna sēž patukls cilvēks. Viņš nekur neiet un neko nedara, vien skatās TV un regulāri aizņemas naudu, lai pa telefonu pasūtītu sev neveselīgu pārtiku (pats pagatavot nespēj) vai kādu jaunu nevajadzīgu štruntu, kas, iespējams, uzlabos istabas vizuālo izskatu, taču nedos praktisku labumu. Visus pēdējos gadus mēs šādi sevi mērķtiecīgi notrulinājām un uzbarojām. Kā lopus pirms kaušanas.
„Mēs" es saku tādēļ, ka atbildība par notikušo gulstas uz mums visiem – visiem Latvijas iedzīvotājiem. Gan tiem, kuru paviršība, bezdarbība, nekompetence neļāva izstrādāt valstij būtiski nepieciešamu likumdošanu (vai arī neļāva to iedzīvināt), gan tiem, kas ļāvās bezrūpībai un ar savu attieksmi, rīcību ļāva notikt tam, kas ir noticis. Latvijas gadījumā nezināšana neatbrīvo no atbildības un vēl mazāk – no sekām. Taču atgriezīsimies pie vainīgajiem. Kas ir vainīgs, ka esam tur, kur esam? Tas, ka Latvijā nav valstsvīru, toties ir politikāņi. Tas, ka Latvijā nav uzņēmēju, toties ir vieglas un ātras naudas tīkotāji. Tas, ka Latvijā nav pilsoniskās sabiedrības, toties ir nekritiski patērētāji. Tas, ka Latvijā nav kultūras dzīves, toties ir lēti šovi un tukšs glamūrs. Tas, ka Latvijā nav gudru vēlētāju, toties joprojām netrūkst „banānu ķērāju". Tas, ka Latvijā nav atbildības, toties zeļ un plaukst bezatbildība. Un te nu mēs sēžam – katrs uz sava nulles budžeta.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS