2015. gada sākums ir pagājis nāves zīmē. Šausminošie trīs dienas ilgušie notikumi Francijā ir Eiropai snieguši kārtējo grūti risināmo rēbusu par to, kas ir tās vērtības, ko vēlamies aizstāvēt, un cik tālu multikulturālisms ir savienojams ar nacionālas valsts modeli, no kura Eiropas zemes aizvien vairāk attālinās.
Ziemassvētku pamiers beidzies arī Ukrainā, kur valsts austrumos niknās kaujās otrdien nogalināti vismaz 200 Krievijas karavīru un arī ukraiņu karavīru rindās kritušo netrūkst. Diemžēl kara neprāts ir paņēmis arī mierīgo iedzīvotāju dzīvības – prokremlisko kaujinieku raidītai „Grad" sistēmas raķetei trāpot autobusā, otrdien netālu no Doņeckas gāja bojā 12 civiliedzīvotāju un tikpat daudzi guva ievainojumus.
Arī situācija Latvijā liek runāt par bezjēdzīgi zaudētām cilvēku dzīvībām. Pēdējo dienu notikumi uz autoceļiem ir uzdevuši virkni jautājumu Latvijas sabiedrībai gan par mūsu braukšanas kultūru (un uzvedību uz ceļa vispār), gan par to, kā finansējam, būvējam un uzturam savas valsts ceļu infrastruktūru. Katrs otrais žurnālists un ziņu patērētājs ir kļuvis par ceļu speciālistu un zina: vajadzēja… Taču bojāgājušos vairs neatgriezt. Vismaz centīsimies izbēgt no jaunām traģēdijām.
Šī nedēļa arī no jauna uzplēsa Zolitūdes traģēdijas rētu. Beidzot mums ir aizdomās turamie, mantas konfiskācija un skaļi aresti. Kopumā patlaban kriminālprocesā trīs fiziskās personas atzītas par aizdomās turētajiem un pret divām juridiskajām personām nolemts uzsākt piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanas procesu. Zolitūdes traģēdijas krimināllietā par aizdomās turētajiem atzīti – sagruvušās ēkas būvinženieris Ivars Sergets, veikala projekta būvekspertīzes veicējs Andris Gulbis un sabrukušā lielveikala projekta autors arhitekts Andris Kalinka. Sergets un Gulbis apcietināti, savukārt Kalinkam piemērota policijas uzraudzība un aizliegums izbraukt no valsts.
Policija ir apņēmības pilna Zolitūdes lielveikala „Maxima" traģēdijas lietu divu mēnešu laikā nodot prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai un sola, ka trīs minētie kungi nebūs vienīgie, pret kuriem vērsīsies mūsu drošībsargājošās iestādes.
Jāsaprot, ka šī nav sabiedrības, jo īpaši cietušo un viņu tuvinieku, bļaušana pēc asinīm. Šī ir cilvēku, kas dzīvo tiesiskā valstī, gluži saprātīga vēlme redzēt to, ka nozieguma, kurš ir novedis pie milzu traģēdijas, veicēji tiek atrasti un saņem adekvātu sodu. Vai tas būtu par daudz prasīts?