Jūnija trešā nedēļa nu jau vairāk nekā trīs ceturtdaļas gadsimta ir īpaša mūsu tautas vēsturē, uz mūžiem caurausta tūkstošiem nevainīgu cilvēku traģiskiem likteņiem. Svešas, naidīgas varas ienākšana Latvijā pirms 76 gadiem – 1940. gada 17. jūnijā – un tam sekojošās 1941. gada 14. jūnija deportācijas bija tikai sākums 50 gadu ilgušajai okupācijai. Tie bija pavisam citi dzīves principi, citas tradīcijas, un tiem, kuri tās nepieņēma, klājās grūti. Nākamais lielais deportāciju vilnis pāri vēlās 1949. gada 25. martā, kas skāra vairāk nekā 42 tūkstošus…
Baisma statistika, aiz kuras stāv dzīvi cilvēki ar saviem nepiepildītiem sapņiem, sagrautu dzīvi. Gadi iet, aizvien mazāk paliek šīs traģēdijas aculiecinieku, un jaunāko paaudzi kaut kur grāmatās vai internetā lasītais vairs tik dziļi dvēseliski neuzrunā, un neviļus rodas jautājums, kāpēc mums visu laiku jāpiemin šīs šausmas – ir taču citi laiki, un – vēsture paliek vēsture, lai cik traģiska tā būtu. Manuprāt, ļoti precīzu atbildi devis „Ir" komentētājs Pauls Raudseps, uzsverot, ka gan 1941., gan 1949. gada deportācijas ir morāls orientieris, kas māca novērtēt šodienas iespējas, izjust līdzjūtību pret citu ciešanām un apņemties rīkoties, lai nekas tāds neatkārtotos. Tās ir vērtības, kas jānostiprina, nevis jāaizmirst, ja gribam veidot labāku sabiedrību.
Šos vārdus un jautājumu par katra paša morālo orientieri var uzdot arī jebkurā citā situācijā. Kāds tas, piemēram, būs vakar vēl „siltajā" (kopš Gunta Belēviča demisijas nav pagājusi pat pilna nedēļa) veselības ministres krēslā apstiprinātajai bijušajai Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vadītājai Andai Čakšai, kas, pēc pašas vārdiem, šo jauno izaicinājumu uzņēmusi „kā sava veida misiju, paužot vēlmi izdarīt valstij ko labu". Vai neviennozīmīgi vērtētajai bijušajai Gunta Belēviča padomniecei, kuru daži politologi ne bez pamata nodēvējuši par „sistēmas cilvēku", tiešām būs pa spēkam ieviest kārtību tik sakurtējušajā veselības jomā un patiesi reformēt sistēmu.
Tikmēr premjers novērtējis Čakšas gatavību strādāt un to, ka viņa pārzina nozari, un uzsvēris, ka jaunajam ministram ir ļoti būtiski uzreiz pēc apstiprināšanas sākt strādāt rīcības plānā iekļauto punktu īstenošanai. Pēc premjera uzskata, pašlaik nevar atļauties gaidīt, kamēr cilvēks „pilnīgi no malas" iepazīsies ar nozari un tikai tad sāks rīkoties, jo ir būtiski strādāt pie plānotajām reformām. Par drosmi uzņemties atbildību par tik sarežģītu nozari Čakšu uzteicis arī Valsts prezidents.