Šonedēļ no atziņu apcirkņiem atkal varam izvilkt tautas gudrību, kaut vai to – kā mežā sauc, tā atsaucas.
No amata trešdien atbrīvotais Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars ir nolēmis vērsties tiesā pret kultūras ministri par goda un cieņas aizskaršanu, kā arī apstrīdēt atlaišanas lēmuma tiesiskumu. Kā zināms, Andreju Žagaru otrdien atbrīvoja no amata „uzticības zaudēšanas dēļ" un līdz trešdienai kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende izveidoja jaunu Nacionālās operas valdi triju cilvēku sastāvā.
„Personīga izrēķināšanās", „priekšvēlēšanu cīņas" – dažādi var traktēt kultūras jomā notiekošo. „Partijas rīkojas kā ciltis, un šo cilšu vadoņi dara, kā grib," uzskata Operas Juridiskās un personāla daļas vadītāja Beata Galzone.
Katrā ziņā rezonansi šīs ambiciozās „milžu" sadursmes sabiedrībā ir izraisījušas, turklāt ne mūsu pavalstī vien. – Civilizētā pasaulē tādā veidā jautājumus nerisina un līdz „pilnam absurda teātrim" pietrūcis tikai rokudzelžu un aizvešanas, – par Latvijas Nacionālās operas vadītāja Andreja Žagara atbrīvošanas un jaunas valdes iecelšanas procedūru publiski izteicies Valsts prezidents Andris Bērziņš.
Nacionālā opera ir viena no nozīmīgākajām valsts tēla (un vēl svarīgāk – tā garīgā satvara) sastāvdaļām. Latvijas galvaspilsēta Rīga pasaules mērogā slavena ne tikai ar savu vecpilsētu, jūgendstila ēkām un vairāk nekā 800 gadu seno vēsturi, bet arī ar Nacionālo operu. Jo vairāk tāpēc notiekošais liek aizdomāties un, sašutumā par Grendes darba stilu, izskan prasība (jau kurā) pēc kultūras ministres demisijas.
To, ka kultūras ministrs var sagāzt kokus un viņam „par to nekas nebūs", atceramies no pavisam nesenas vēstures – Ādolfa Šapiro vadīto Jaunatnes teātri, būdams ministra krēslā, 1992. gadā iznīcināja (slēdza) citādi cienījamais Raimonds Pauls. Pasaules līmeņa režisors Ādolfs Šapiro šobrīd uzrunā skatītājus jau citās valstīs, apliecinot teātra mākslas potenciālu un vienlaikus tās režijas bālumu (ar nelieliem izņēmumiem) pie mums.
Jā, Rīgas pilsētu droši var saukt par Eiropas mežu galvaspilsētu, jo Rīgai pieder vairāk nekā 60 tūkstoši hektāru meža zemju, kas ir daudz vairāk nekā citām Eiropas pilsētām. Vai tāpēc varam atļauties nerēķināšanos ar lietaskokiem? Vai tāpēc lai dzīvojam tumsā kā mežā?
Man Operas teātra aizkulisēs iznāca ieskatīties studiju gados, kad paralēli mācībām tur strādāju tehnisku darbu. Nav salīdzināms Operas vadības veikums tolaik un tagad, tāpēc novērtēju un iestājos par profesionālāko.
Autore: INESE ELSIŅA