Vai līst, vai snieg, vai pa brīsniņam saule kautrīgi paver novembra smago, tumšo mākoņu aizkaru debesu logā, laika ritējums ir nemainīgi steidzīgs tāpat kā mūsu likteņupes Daugavas tecējums. Tikko vakaru tumšo pelēkumu gaismoja un sildīja Lāčplēša dienas sveču un lāpu spožās acis, kad jau esam aicināti savās sirdīs sumināt mūsu Tēvuzemes Latvijas dzimšanas dienu.
Sumināt, atceroties un pārdomājot par tiem ceļiem, kas līdz šiem svētkiem nostaigāti. Par tām vētrām, kuras esam pārcietuši, cīņām, kurās esam uzvarējuši, lai beidzot pasaule saprastu, ka mūsu tauta ir te, uz šī mērogos nelielā zemes pleķīša Baltijas jūras krastā, beidzot uz mūžīgiem laikiem.
Tauta, zeme, Latvijas valsts, tās ir lietas, par kurām allaž jādomā un jāizturas ar vislielāko cieņu, jo tie ir nemainīgi un svēti lielumi, kas nav vienādojami ar to vai citu šķidru valdību, kādu mums, atgūtā valstiskuma vēl ne tik daudzajos gados, bijis pārlieku daudz un kuras tautas cieņu, nemaz jau nerunājot par mīlestību, iemantoja visai skopi, lai neteiktu diktāk. Mūsu attieksmei pret savu valsti un tajā darāmo katram vienam ir jābūt tādai, kā slejas virsrakstā likts. Tikai tad mēs varam cerēt uz dzīves kvalitātes uzlabošanos arī tiem, kurus pieņemts dēvēt par dzīves sērdieņiem un kuru šobrīd mūsu zemītē diemžēl ir pulka.
Protams, ja virsrakstā teiktajam pieiet no jancīgās puses, cerot, ka tā svētku noskaņu nesabojās, tad visi itin labi zinām, cik mīļi Tēvuzemei piegājis ne viens vien, kam viņas mīlēšanā gūto labumu ir daudz, ar lielu kaudz'. Te nedomāju tos, kas godam strādājuši un nopelnījuši, bet gan tikai tos, kas – nolūkojuši.
Diemžēl, kaut svētku reize, neiedziļinoties sīkāk, mēs dzirdam un manām, ka nolūkošana nav beigusies. Ka aparāts, kas pārvalda valsti, arvien vēl uzmilzis un augšas slīcina apakšas nevajadzīgu papīru plūdos. Ka viens otrs, kam jāvalda ar godu, kļūst tautai par sodu.
Ka valstsvīri izmanto vārdu spēles iespējas un kam tikai nesola algas pielikumu nākamā gada budžetā. Piemirsuši, ka to varētu dēvēt tikai par daļēju parāda atdošanu tiem, kam krīzes laikā algas apknaibīja.
Taču cerība ir vienmēr, jo mums ir sava valsts. Vēl laiks līdz tās pirmajai simtgadei. Laiks, kurā, strādājot savai tautai un valstij, mēs visu priekam un savam godam varēsim pacelt sarkanbaltsarkano karogu vēl nebijušā augstumā.
Priecīgus valsts svētkus!
Autors: OĻĢERTS SKUJA