Sava zeme jāmīl un godā jāceļ visa gada garumā — izbrienot gan rudens košo lapu paklāju, gan atstājot pēdas ziemas baltajā sniega segā, gan sildoties vasaras karstajā saulē, gan meklējot laimītes ceriņkrūmu violetajās kupenās. Sava zeme ir jāmīl un godā jāceļ, jo bez tās mēs nebūtu tie, kas esam — stipra, cēla tauta dzintarjūras krastā. Latvija — tā ir mūsu māmuliņa. Viņa mūs auklē, lolo, sargā, baro, aizstāv un mīl. Mēs viņai esam daudzi bērni, bet viņa mums ir tikai viena, tāpēc ikvienam šīs zemes latvietim tikpat pašaizliedzīgi jāizrāda savai zemei beznosacījuma mīlestība, to godājot, cienot, saudzējot.
Katram viena ir arī māmiņa, kas laidusi savu bērnu pasaulē, apzinoties, ka tas nebūs viegli. Būt mammai ir ne tikai skaisti, bet arī atbildīgi – šis statuss uzliek lielus pienākumus katrā dzīves dienā. Mamma ir mūsu palīgs, aizstāvis, sargātājs, padomdevējs. Pie viņas varam iet, kad ir skumji un vajag izkratīt sirdi, kad dvēselē sakrājies daudz prieka un gribas to ar kādu dalīt, vai arī tad, kad vienkārši rodas vēlēšanās aprunāties. Mamma vienmēr būs blakus un uzklausīs, viņai nekas nebūs par grūtu.
Pirmo reizi mūsdienu Mātes diena maija otrajā svētdienā tika svinēta 1908. gadā ASV, kad svētdienas skolas skolotāja Anna Rīsa Džārvisa no Rietumvirdžīnijas par godu savai mātei rīkoja dievkalpojumu baznīcā. Latvijā Mātes dienu, kas ir atzīti svētki arī starptautiskā mērogā, šogad atzīmēsim 12. maijā. Šajā dienā godināsim savas māmiņas ar ziediem, laba vēlējumiem, izrādīsim viņām mīlestību, nežēlosim labus, mīļus vārdus un neskaitīsim kopā pavadītās stundas. Ikdienas steigā ne vienmēr atliek laika apstāties, nolikt darbus pie malas un vienkārši būt līdzās. Vienmēr nodomājam: „Gan jau vēlāk, gan jau citreiz." Nē! Mēs dzīvojam šeit un tagad, un katrs mirklis mums tiek dots tikai vienreiz. Uz vēlāku laiku neko nevajag atlikt, vismazāk – iespēju būt kopā ar cilvēku, ko no visas sirds patiesi mīli.
Redzot, kas notiek pasaulē un cik daudziem bērniem kara un citu šausmīgu iemeslu dēļ tiek atņemtas mātes, sirdī mostas neizsakāmi liela pateicība, ka nekas tāds nav noticis ar mani. Es uzaugu mīlošā ģimenē, izjūtot mammas un omītes, arī vectētiņa mīlestību. Es biju gaidīts bērns, un tādam novēlu būt un justies ikvienam. Aicinu novērtēt rūpes un nesavtīgo mīlestību, ko jūsu mammas jums dāvā, un prast par to pateikties. Ne tikai svētkos, bet arī ikdienā samīļojiet savas mammas un pasakiet viņām: „Māmiņ, paldies, ka man esi!"
10.05.2024.