Laiks, kas ilgi bija kreņķīgs un vēss, aprīļa nogalē sagādājis siltumpārsteigumu. Viss jau būtu labi, ja pa ziemu nopelējušo zemīti un zālīti samīlētu ar maigu lietutiņu, lai zaļums atspirgst. Un ne tikai tas. Zeme lielum lielajā vairumā platību – sausa kā pulveris. Smagās augsnēs pat sakaltusi kramā un rada problēmas zemniekiem. Arī mazdārziņu kopējiem.
Protams, ir cerības, ka lietu sagaidīsim daudz ātrāk, nekā gaismu valdības darbības tuneļa galā. Pagaidām aiz ciparu, procentu un krīzisku pārspriedumu blāķiem tur tikai migla blāv… kopā ar klajākiem vai slēptākiem draudiem saviem pilsoņiem, ka – oi, oi, kā tik vēl būs. Tā vien izskatās, ka īsti aktīvu un skaidru darbību traucē vēlēšanu bubulis.
Bet tagad par piezemētākām un mums, šoreiz domāju – stariešiem – tuvākām lietām. Ne jau tāpat vien komentāram virsrakstā Jurģu noskaņa. Taču dzīves pazinējs ir izdomājis to – viss plūst un aiziet tālumā. Ar to plūšanu lai nu ir, kā ir, bet tanī mājvietā, no kuras laikraksts "Stars" gājis tautā vairāk nekā pusgadsimtu, precīzi cik, pat nepateikšu, pašam šeit un pie šī galda pēc dažām nedēļām būtu četrdesmit divi gadi aizvadīti.
Tātad šai mājā šajās dienās top pēdējais laikraksta numurs, un šis ir pēdējais nedēļas komentārs šeit. Pirmo jaunajā mītnes vietā rakstīs redaktore Baiba Miglone. Tas – zināmā mērā simboliski, jo no šābrīža kolēģu pulka šī nama durvis visilgāk esmu vēris es.
Varbūt tāpēc ik pa brīdim ausīs ieskanas kādreiz tik populārais motīvs – šķiroties brīdī tik skumjā… Tad īpaši nāk prātā tie kolēģi, ar kuriem garāku vai īsāku laiku zem šī jumta kopā strādāts un kuri jau strādā mūžības laukos, kā redaktors Jānis Salenieks, rakstošie kolēģi Anna Lietaviete, Astra Zagorska, grāmatvede Marga Vēvere, šoferis Visvaldis Midegs un radiokorespondents Valdis Stiprais.
Nobeigt sleju gan pieklātos uz gaišākām notīm. It kā tam arī pamatojums ir, jo gaisā vibrē priecīgi saukļi un aicinājumi svinēt un atzīmēt piekto gadskārtu, kopš esam Eiropas Savienībā. Varētu jau gan, ja vien tagad nebūtu ievēlušies bedrē un ja valdošie bāleliņi zemu noliektām mugurām neskrietu katrai ES regulai pa priekšu. Diemžēl.
Lai nu kā ar to Eiropu, bet par mūsu pašu zemīti un ļaudīm stāstīsim arī turpmāk un – maķentiņ pēc Jurģiem – jau no 5. maija – starosim no Blaumaņa ielas 17. nama. Tā, lūk, ar tiem Jurģiem.
Autors: OĻĢERTS SKUJA