Vasara steidzas, darbīgi un arī atvaļinājumos vadām jau jūlija beidzamās dienas. Daba ir dāsna pret tiem, kas iet mežā ogot un sēņot, kam ir dārzi, kam savas pļavas, zaļās zemes pleķītis.
Ja saka, ka jūlijs ir siena mēnesis, tad arī siena laiks ir atkarīgs vispirms no debesu dāvanām. Rekordsausajā maijā un arī jūnijā zāles bija maz, raža no pļavām – niecīga, savākto zāles ruļļu – maz. Jūlijā atkal nopļautajās pļavās sazaļo attāls, kas sniedz otro iespēju savākt lopiņiem barību. Ja 10. jūlijā, ko sauc par gulētāju dienu, ielija lietus, tad teiciens, ka līs vēl vai nu 7 dienas, vai 7 nedēļas, sevi attaisno. Līst arī, un savākt lopiņiem zāles lopbarību ir pagrūti, jo jānotrāpa momenti, kad to var darīt. Arī labība, kas jau ir nobriedusi un pļaujama, vēl daudzviet netiek vākta, jo ir patraucējis lietus.
Par vasaru kopumā sūdzēties nevar, jo patlaban ir klimats kā dienvidos – gan karstums, gan mitrums, un viss aug griezdamies.
ES platībmaksājumu saņēmējiem ir skaidrs, ka līdz 15. augustam pļavām jābūt vai nu noganītām vai nopļautām, sienam – savāktam un no zālāja aizvestam. Savukārt 15. septembris ir beidzamais datums, kad jānogana un jānovāc zālāju platības, ja zālājs atzīts par Eiropas Savienības nozīmes biotopu vai tiek izmantots biškopībā nektāra vākšanai vai ārstniecības augu ieguvei.
Pagājušajā vasarā Latviju iesauca par ruļļu zemi, jo tie mētājās ceļmalās, mežā un krūmos kā nevajadzīgi atribūti un piesaistīja uzmanību kā instalācija. Platībmaksājumu saņēmējiem, kam lopu nav, arī lopbarība nav vajadzīga. Šogad atkal cita aina. Ja zāles maijā bija tik maz, cik kaķim zem astes, tad lopkopības saimniecības pašas interesējās, kas ir ar mieru, ka viņa piederošo pļaviņu nopļauj, zāli sarullē un aizved. Pļavu zālei ir pieprasījums. Esot pat novērojama poļu interese par Latvijas zāles lopbarību. Poļi un leiši izpērkot ne tikai mūsu tīršķirnes govis, bet arī sienu, jo barība ir vajadzīga, viņi negrasās samazināt ganāmpulkus. Aizrunā pļavas, paši sarullē sienu un aizved – abpusēji izdevīgi.
Arī mūsu laukos govis ganās, dod daudz piena, tikai samaksa par slaukumu ir niecīga. ES vēl sola arī piemaksāt, lai samazina piena daudzumu, jo Eiropā piena upes plūst, saražotā piena un piena produkcijas esot krietni par daudz. Vai visi pārleks uz gaļas lopkopību? Zemniekiem neviens nevar dot garantijas ne tikai par piena, bet arī par gaļas iepirkuma cenu, bet liela nozīme ir arī spējai izvērtēt, kā būtu labāk un ekonomiski izdevīgāk.