Mēs visi šobrīd dzīvojam informācijas aptaukošanās laikmetā, sociālo tīklu un informatīvā trokšņa ērā, kur tīrs, dzidrs klusums ir liela delikatese.
Kristīgajā pasaulē šobrīd līdz Lieldienām – Kristus Augšāmcelšanās svētkiem – rit Lielā gavēņa laiks, un tieši tajā esam aicināti atklāt klusuma dimensiju, mācīties saklausīt sevi un būt vairāk ar Dievu. Ja atpazīstam gaušanos, kritizēšanu, dusmas, tas nozīmē, ka izgaismojas lauks, ar kuru ir jāstrādā. Pie smagām neapmierinātības vētrām vērts svētīt, nevis kurnēt, lūgt spēku izturēt konkrētā laika situāciju, aizlūgt par nelabvēļiem, jo tas ir izdevīgi – tādā ceļā pakritušais var arī mainīties.
Mums katram ir savs fiziskais augums, bet cilvēkam ir arī garīgā struktūra, viņa dvēseles augums. Fiziskais ķermenis mūža pilnbriedā vairs nepieaug, tas nenoaug arī mazāks (vienīgi dziļās vecumdienās sarūk), bet garīgajā dzīvē dvēseles augums ilgstoši uz taisnes neatrodas. Mēs neesam svētie, mēdzam kļūt te lielāki, te atkal mazāki – atkarībā no domām, vārdiem un paveiktā. Nekārtība mūsos ir grēka sekas. Mūsu negatīvās noslieces aizskar citus, bet traucē arī mums pašiem. Sliktie paradumi – dusmas, aizvainojums, slinkums, otra kritizēšana (un šo sarakstu varētu turpināt) – izpaužas atbilstīgi mūsu katra saņemtajai audzināšanai, videi, kurā uzturamies, pieļautajām nepilnībām, grēkiem un ieradumiem. Viegli novērot, ka konkrētām nosliecēm cilvēka fiziskajā būtnē nostiprinoties, tās darbojas kā ļoti vareni, gandrīz neuzveicami spēki. Turklāt katrā dvēselē dažas noslieces ir dominējošas, tās izpaužas visspēcīgāk, tās ir kā liānas, kas sagūsta dvēseles spēkus, atņem tām enerģiju. Faktiski šie sliktie ieradumi neļauj īstenoties žēlastības darbam, liedz Dievam darboties un pretojas Viņa darbībai attiecīgajā reģionā, kurā valda konkrētā nosliece. Nepatīkamie, rāvainie ieradumi dvēseli nogurdina, to nomoka, aptumšo un novājina. Ko darīt?
Visa garīgā askēze (un Lielā gavēņa laiks tam ir īpaši piemērots) rod motivāciju cīņā pret slikto. Lai redzētu askēzes nepieciešamību un īstenotu to efektīvi, garīgam cilvēkam savas noslieces, īpaši tās, kuras ir valdošās, jāpazīst, vispirms tās jāierauga. Nemelo sev! Pavērs prožektoru vai mazo pieres lukturi uz sevi un atklāj labojamo. Pazīt sevi – tā ir kā dienišķā maize, kas jāēd kopā ar visiem citiem ēdieniem, lai cik izmeklēti, ievelkoši un iekārojami tie būtu.
04.04.2025.