Šosvētdien, 22. septembrī, pulksten 23.44 iestāsies astronomiskais rudens, bet arvien biežāk pieķeru sevi pie vēlēšanās ilgāk pakavēties vasarā, vismaz atmiņās par šo silto, saulaino un ziedošo laiku, kas Latvijā ir tik īss un ātri paskrien.
Šo vasaru atcerēšos kā siltāko un saulaināko, kad mums sauli nevajadzēja meklēt siltajās zemēs. Iznāca satikties arī ar atbraucējiem no citām valstīm, kuri bija ieradušies gan uz Dziesmu svētkiem, gan arī tūrisma braucienā un visi kā viens centās kritiskajiem latviešiem atgādināt, cik Latvijā ir skaisti un kā pie viņiem viss tik urbanizēts. Vēl pavisam nesen uz pārdomām mudināja satikšanās ar viesiem no Izraēlas, kuri bija nolēmuši apceļot Rīgu. Draugi viņus atveda arī uz laukiem, kā tiek saukts Madonas novads. Neierasti bija vērot, kā sieviete fotografē zāli, govi, dīķi ar laipu un ābeli, kas pilna ar āboliem.
– Mums ir tuksnesis, jums – viss zaļš. Mēs nevaram saprast, kā var žēloties par zāli, kas nebeidz augt un ir bieži pļaujama, jo mēs priecājamies par katru zaļumu. Arī āboli ir tikai veikalā, bērni nezina, ka tie izaug ābelē. Mums tāda gaisa temperatūra, kā pie jums vasarā, ir ziemā, – ar aizrautību salīdzināja viešņa. Liels bija arī izbrīns, kad viņa izteica vēlēšanos kādu ābolu aizvest ciemakukulī mājiniekiem, jo Latvijā āboli garšojot pavisam citādāk. „Protams, esiet tik mīļi, salasiet, vediet tik, cik var atļauties, lidojot ar lidmašīnu." Arī pati esmu atvedusi vīnogas un persikus, kas ir tik saldi un sulīgi, piemēram, bulgāru zemē, bet mūsu veikalos – kā no citas planētas. Turklāt šoruden mūspusē daudzi pat ābolus nenovērtē, kad raža ir tik liela, ka zari vai lūst.
Arī ciemiņi pauda neizpratni, kāpēc mēs ābolus nesalasām, nepārdodam, kāpēc netaisām vīnu, bet tie mētājas zem ābeles.
Vēl lielāks bija izbrīns, kad atbraucēji uzzināja, ka tik ražīgā rudenī vietējos ābolus ir grūti pārdot, ja tie ir teju visos dārzos. Ja tos iepērk pārstrādei, tad par 3 santīmiem kilogramā, un tas neatmaksājas.
Mēdz teikt, ka par velti šodien nevar dabūt neko, ja nu tikai zilumus, bet tam neticiet. Par velti šoruden var cienāties ar āboliem, kas pie dažām mājām pat ir izlikti ceļa malās – lai vitamīni tiek visiem, kuri vēlas. Ir vēl smaids, kas neko nemaksā, atsaucība, ko saņemam ikdienišķās situācijās, taujājot ceļu vai kādu informāciju pavisam svešiem cilvēkiem, un, protams, krāsainā Latvijas daba rudenī.
Autore: IVETA ŠMUGĀ