Atskatoties uz aizvadītās nedēļas dienām un stundām, protams, atkal netrūkst notikumu, par kuriem varētu teikt skarbus vārdus, un to jau tagad pieprotam visi, jo it kā zinām visu… Īpaši nepatīkami ir, kad gadās ieskatīties komentāros un atsauksmēs interneta portālos.
Diemžēl velti ir cerēt tur ieraudzīt kādu vērtīgu domugraudu, izlīdzinošu viedokli. Lamas, nepieklājīgi izteicieni, netīras aizdomas – sak', tā ir, jo es tā iedomājos un beigu beigās zinu (jo pats tāds esmu, pats tā darītu). Laikam tādējādi ir iespēja anonīmi izgāzt savu "žulti" par to vai citu notikumu, par kādu cilvēku, kaut patiesībā esi nezinītis, neizglītots (par to liecina daudzās gramatiskās kļūdas kā spļāvieni sabiedrības sejā). Gribas izsaukties – ak, latvieši!, bet tas gan laikam arī nebūs īsti objektīvi, jo tautībai, izglītībai, amatam nav nozīmes dvēseles mazspējā.
Dziesmas vārdi – "gribas no tīra mazliet" – mudina meklēt to pašam, negaidot, kad kāds labo ziņu pienesīs klāt uz paplātes. Un viena no jaukākajām dabas dāvanām ir neprognozējamie laika apstākļi. Kā gan būtu tad, ja pusgadu uz priekšu zinātu, kāds kuro dienu būs laiks? Un par ko tad varētu sirdīties vislabestīgākie cilvēki? Bet tā – nu Dieva dāvana, piemēram, 7. septembrī ieraudzīt, izjust atvasaru, negaidīti skatīt sauli zeltainajās un sārtajās rudens lapās, saredzēt pilsētas ielās neatkārtojamo bērnības un jaunības prieku, ilgas pēc neparastas mīlestības, pēc atzinības kaut par mazu darbiņu. Protams, nevajag izlikties neredzam sliktās lietas, taču par to vien domāt un runāt nevajadzētu.
Septembris ir dzejas mēnesis. Katrs var pamēģināt kaut teikumu izteikt dzejā. Ir gadījies piedzīvot, ka cilvēks atveras kā zieds, jūtas kā augstākajā kalnā uzkāpis vai… kartupeļu maisu pielasījis. Viņš ir ielūkojies savā dvēselē, kaut ko tur labu atradis, un arī tas nemaz nav viegli – sameklēt sevī patiesību. Varbūt arī nevajag teikumu dzejā – pietiek pateikt labu vārdu sev un citiem, ļauni nepriecāties par citu nelaimi, kaut arī tajā viņš pats ir vainīgs, mēģināt just līdzi visnepateicīgākajā situācijā.
Ai, kā gribētos, lai arī mūsu Saeimas deputāti un citi gudri, ietekmīgi, vareni vīri, no tribīnes citam citu apsaukājot, pameklētu jaukus, asprātīgus, dzejiskus sinonīmus. Pretējā gadījumā sliktie vārdi asociējas drīzāk ar pašu teicēju un īstenībā sabojā visu vēl vairāk. Šādās pārdomās pati gribu pamēģināt uzrakstīt savu dzejas rindiņu vai pateikt citiem labu vārdu, jo zinu, ka tas sildīs pašu, kaut ārā lietus vai sniegputenis.
Autore: ASTRA ZAGORSKA