Nupat aizvadītajos svētkos gadījās sastapt Ziemassvētku vecīti, kas atšķirībā no saviem amata brāļiem, neraugoties uz lielo aizņemtību, nebija tik steidzīgs un pirms dāvanu maisa vaļā vēršanas rosināja visus kaut nedaudzos teikumos atskatīties uz aizvadāmo gadu. Un tā nu katrs no klātesošajiem uz mirkli savās domās vēlreiz pāršķīra aizvadītās dienas un mēnešus…
Tas, kas tika izteikts skaļi, varbūt bija tikai tūkstošā daļiņa no piedzīvotā un pārdzīvotā, jo vien katrs pats zina savas šā gada uzvaras un zaudējumus, savas sāpju un laimes asaras, gandarījuma un vilšanās brīžus. Tomēr tas bija tik svētīgi – pierimt un padomāt. Varbūt tieši tā mums šajā steidzīgajā laikā pietrūkst? Spējas apstāties un padomāt.
Bet varbūt vienkārši nevēlamies sevi apgrūtināt? Var jau dzīvot arī tā: kā ir, tā labi, jo ir jau sāpīgi arī par daudz sasapņoties. Viena no manām šīs vasaras atziņām, ko pie sirds lika kāds labs draugs, – ja 50 procentu no tavām iecerēm piepildīsies, tad uzskati, ka tas ir izcili, ja 35 – ļoti normāli. Bet gribas jau, lai par 100 procentiem, vai ne? Visās lietās par 100 procentiem – gan mazajās, gan lielajās. Taču nemitīgi tiek atgādināts, ka dzīve esot kompromisu māksla. Un vai tad maz piemēru tam bijis aizvadāmajā gadā. Kaut vai nesenajos valdības galvas meklējumos. Tikai laiks rādīs, cik veiksmīgi šis kompromiss noslēgts. Visi taču vēlamies, lai beidzot būtu stabilitāte, lai beigtos intrigas, klaji meli, aiz kuriem slēpjas savtīgu interešu apmierināšana, savas varas izrādīšana, vecu vecais smilšukastes modelis. It kā tā nedrīkstētu būt, ne tajās lielajās, ne mazajās lietās. Visi jau labi to zinām, bet… Un es pat nezinu, kam jānotiek, lai cilvēki sevī apvaldītu šīs duālās tieksmes. Pirmām kārtām jābūt dvēselē kaut nedaudz no tā gaišuma un tīrības, kas piemīt, piemēram, tik tikko uzsnigušam sniegam (varbūt tieši tādēļ cilvēki tik ļoti pēc tā ilgojas?) vai pār mežu galiem uzlecošai saulei, vai lietū nomazgātai loga rūtij.
Vienkārši nedrīkst ielaist sevī rutīnu, bet prast saglabāt spēju ieraudzīt cilvēku sev blakus – ne tikai priecīgi smaidošo, bet tieši to savrup stāvošo, ar viņa likstām un nelaimēm. Izcils piemērs tam bija nupat TV3 un laikraksta „Diena" rīkotā „Latvijas lepnuma 2007" ceremonija. Tik daudz gaišu un fantastisku cilvēku apkārt, kas nedomā tikai par sevi. Tāpēc, pār Jaunā gada slieksni kāpjot, vēlu mums visiem redzīgākām acīm raudzīties sev apkārt un neieslīgt tikai savās rūpēs un raizēs, no kurām – tik tiešām – neesam pasargāts neviens, bet pasniegt draudzīgu roku tam, kuram šobrīd tā tik ļoti nepieciešama, vai vienkārši uzlikt roku uz pleca – es esmu ar tevi! Laimīgu jauno gadu!
Autore: BAIBA MIGLONE