Svētdien noslēdzās Vasaras olimpiskās spēles Tokijā. Lielākie šāgada sporta svētki izskanējuši, sportisti devušies mājup, lai neierasti ātri – jau pēc trim gadiem – jūlijā un augustā tiktos Parīzē.
Tiesa, daudzos sporta veidos tie jau būs citi sportisti, tomēr būs arī tādi, kas gribēs atkārtot Tokijā gūtos panākumus, sasniegt jaunas virsotnes vai piepildīt savas dzīves lielo sapni – izcīnīt kādu olimpiskā kaluma medaļu, kā mūsu Anastasija Grigorjeva, kas pēc zaudētās cīņas par bronzas medaļu paziņoja, ka, ja vien ļaus veselība, viņa turpinās sportistes karjeru. Patiešām ļoti žēl, ka Anastasijai šo sapni neizdevās īstenot jau šoreiz. Tas taču bija tik tuvu…
Bet prieks jau mums, līdzjutējiem, par katru Latvijas sportistu izcīnīto vietu. Arī par ceturto, piekto, sesto, par vietu pirmajā desmitniekā vai divdesmitniekā. Ar zelta medaļām un vispār olimpiskajām godalgām taču neesam nemaz tā lutināti. Katra izcīnītā medaļa ir notikums visai Latvijai, par olimpisko čempionu titulu nemaz nerunājot. Turklāt šoreiz daudziem tas bija pat jaunums, ka mums ir tādi braši vīri un vispār tāds sporta veids kā 3 × 3 basketbols, kur bumbu met vienā grozā.
Olimpiskās spēles Tokijā, kā to redzējām gan sporta cīņu arēnās, gan atklāšanas un noslēguma ceremonijā, pagāja kovida ēnā. Bez skatītājiem, ar sportistu atgriešanos mājās uzreiz pēc sacensību beigām arī tad, ja tika izcīnīts olimpiskā čempiona tituls vai medaļa. Šī iemesla dēļ valstu karogus noslēguma ceremonijā nesa nevis sportists (-e) ar augstākajiem sasniegumiem olimpisko cīņu arēnās, bet gan tas, kam sporta sacensības beidzās visvēlāk.
Izskatās, ka kovida ēnā paies arī jaunais mācību gads un mocības skolēniem, skolotājiem, bet jo īpaši vecākiem turpināsies. Ne jau visiem ir tādas dotības, lai saviem bērniem palīdzētu apgūt zinības, iemācītu lasīt, rēķināt un rakstīt, it īpaši, ja paši tālāk par 9. klasi nav tikuši.
Pavasarī gan nepārprotami tika solīts, ka septembrī skolēni atgriezīsies skolas solos. Taču pretēji solītajam valdība otrdien lēma, ka, lai gaidāmajā mācību gadā skolēni gan vispārējās, gan profesionālās izglītības programmās varētu piedalīties klātienes mācībās, viņiem būs nepieciešams sadarbspējīgs vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts vai negatīvs „Covid-19" tests. Izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces ieskatā tas esot pirmais solis jeb „ieejas biļete" uz 1. septembri skolās.
Tika nosaukta arī fantastiska summa, ko šāda testēšana varētu izmaksāt, – ap 25 līdz 30 miljonus eiro mācību gadā. Var tikai pievienoties finanšu ministra Jāņa Reira atziņai, ka ne par ko tiks tērētas tādas milzīgas summas. Nesaprotamas ir arī cerības, ka aktīvāk potēties varētu skolēni no 12 gadu vecuma. Vispirms jau tas būtu jāizdara pieaugušajiem, nevis jāmeklē aizbildinājumi, kā atteikties no vakcinācijas.
13.08.2021.