Ko daži gan mēdz dēvēt arī par „pagaidu" valdību tās prognozētās īslaicīgās pastāvēšanas dēļ, jo līdz 12. Saeimas vēlēšanām – 2014. gada 4. oktobrī – palikuši vien nepilni deviņi mēneši.
Savukārt pati jaunās valdības vadītāja Laimdota Straujuma to iezīmējusi kā pēctecības un sadarbības valdību. Tā vai citādi trešdien par jauno valdību nobalsoja 64 Saeimas deputāti. „Pret" bija 27 „Saskaņas centra" deputāti, balsojumā atturējās pie partijām nepiederošie deputāti Vladimirs Reskājs un Inga Vanaga, bet balsojumā nepiedalījās bezpartijiskie deputāti Inga Bite un Dāvis Stalts, kā arī Reformu partijas deputāti Valdis Liepiņš un Juris Viļums. Un jau pulksten 13 Ministru kabinetā notika tradicionālā „premjeru maiņa", kurā Valdis Dombrovskis ar sudraba naglu piestiprināja sava paraksta atveidu pie Ministru prezidenta karoga standarta, bet pie sienas premjeru galerijā tika piestiprināts Dombrovska, kas jaunākajā neatkarīgas Latvijas vēsturē uzstādījis rekordu – premjera krēslā pavadot visilgāko laiku – nepilnus piecus gadus, uzņemoties valdības vadību laikā, kad ekonomika mūsu valstī bija zemākajā punktā, portrets.
Toties tagad mums ir Latvijas vēsturē pirmā premjere sieviete, kuru daudzi, velkot vairākas paralēles biogrāfijā un pat vaļaspriekos, paguvuši nokrustīt par Latvijas Angelu Merkeli. Vai viņai ar savu sievietes intuīciju, mieru un pozitīvismu, ko izstaro viņas smaids interneta portālos un TV ekrānā, izdosies valdības kuģi stūrēt veiksmīgāk par saviem priekšgājējiem, grūti spriest, vēl jo vairāk ņemot vērā jau minēto valdības termiņa īslaicību. Viens gan – vēl nekad valdības veidošanas procesā nebija tik spilgti izpaudusies tās ciniskā politiskā virtuve, kurai mēs gan redzējām tikai aisberga augšu, vien nojaušot īstos spēlētājus. Ministru amatu kandidāti tika bīdīti kā šaha figūras, tikai nez kā lai vērtē spēles iznākumu – kā uzvaru vai zaudējumu? Jūs teiksit, politika ir kompromisu māksla un, ja reiz esi tajā iekšā, jābūt gatavam uz viskautko? Arī to, ka tevi, sabiedrībā atzītu politiķi, ņem un uzmet pat vairākkārt, kā Arti Pabriku, vai noziedo, lai apmierinātu koalīcijas ambīcijas.
Taču jāpatur prātā, ka arī deviņi mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai sabiedrība saprastu, uz ko tad kurš īsti velk. Bez tam visiem kopā jāatceras, ka finiša taisnē ir jaunās Saeimas vēlēšanas rudenī (pirms tam, protams, arī Eiroparlamenta, uz kuru cer arī daži pašreizējie ministri un deputāti). Būtu jau labi, ja darbotos vecu vecais princips, ka par cilvēku vislabāk runā viņa darbi. Mums gan vairāk mēģina (it īpaši pirms vēlēšanām) masēt smadzenes.
Autore: BAIBA MIGLONE