Mūsdienu cilvēki dzīvo steigā un burtiski skrien cauri dienām. Arvien mazāk laika paliek sev un tuviniekiem, jo saspringtais darba ritms un nebeidzamie pienākumi spiestā kārtā pašiem pret savu gribu jāliek pirmajā vietā, vēlmes, vajadzības un iespējas pakārtojot grafikiem un noteikumiem. Ģimenes arvien retāk sanāk kopā, svētki kļūst par vienu no nedaudzajiem apstāšanās brīžiem, kuros ļauts nedomāt par darbu, veltot uzmanību savstarpējām sarunām.
Lieldienas ir tradicionāli ģimenes svētki, ko piepilda kopā būšana un vienkāršas, bet stipras tradīcijas, kuras pārmantojam no paaudzes paaudzē, cienot un ceļot godā senču tikumus un vērtības. Šie mirkļi veido tuvību un saliedētību, stiprina attiecības. Gluži kā laternas izgaismo ielas, šie brīži izgaismo mūsu ikdienu un atgādina, kas ir patiesi svarīgs. Tas var būt pavisam vienkāršs rīts, kopīgi krāsojot olas, smiekli pie galda vai maza pastaiga, daloties stāstos un atmiņās. Tieši šīs mazās, mierīgās darbības rada svētku patieso garšu un liek sirdij justies kā mājās.
Diemžēl svētki bieži pārtop par pienākumu – mielasta galda sagatavošana, atbilstošas atmosfēras radīšana, rūpējoties par vizuālo noformējumu. Rodas jautājums – vai mēs vēl protam svinēt svētkus pa īstam un esam patiesi klātesoši jeb tikai tos izpildām? Šķēršļi neviltotai kopā būšanai ir arī tehnoloģijas. Kas gan tie būs par svētkiem, ja Instagram vai Facebook nepublicēs foto ar nokrāsotajām olām vai nepadalīsies ieteikumos, kā tās dabūt tik košas, iespaidīgas, modernas, bet TikTok nebūs ievietots svētku svinēšanas video – kā tagad moderni teikt dienas vlogs, – parādot vissīkākās detaļas no Lieldienu rīta līdz pat svinību noslēgumam. Par ko esam kļuvuši, ja nespējam nolikt malā telefonus pat brīvdienās un svētku dienās?! Ir jāsvin apzināti un no sirds. Svētki ir nevis tas, ko parādām citiem, bet tas, ko piedzīvojam paši. Svarīgs ir nevis perfekts galda klājums, ēdienu dažādība vai dekorācijas, bet gan sev mīļu cilvēku klātbūtne un nesteidzīgas sarunas bez viedierīcēm. Svētki ir arī iespēja ne tikai uzklausīt, bet arī saklausīt vienam otru, dot padomu vai to lūgt, ja sirdī iemājojis nemiers, neziņa, šaubas. Atmiņā paliek tieši vienkāršākie un patiesākie brīži.
Pasaulē nemiers un trauksme kļuvuši par ikdienu. Ziņas, notikumi un haoss liek aizmirst par to, kas ir pa īstam svarīgs. Tieši tāpēc svētku klusums kļūst par dārgu brīdi – iespēju apstāties, ieelpot un atrast mieru, ko dzīve mums tik reti sniedz.
31.03.2026.