Šī nedēļa mūs beidzot ir palutinājusi ar noturīgu, siltu un dažbrīd arī saulainu laiku. Dodoties uz darbu, neviļus varēju rīkot sacensību starp daudzu privātmāju pagalmiem – kurā sniegs noturēsies visilgāk? Šur tur tas jau ir pazudis pavisam, taču ir arī vietas, kur nelielas sniega čupiņas vēl spītīgi pretojas saules stariem.
Pieļauju, ka daudziem tieši šis laiks visa gada garumā ir pats mīļākais. Ziema ir atkāpusies, un cilvēki beidzot var nolobīt no sevis ziemas apģērbu, noglabāt to drēbju skapī un ļauties pavasarim, protams, neaizmirstot par zināmu piesardzību. Ne viens vien, mani pašu ieskaitot, ir izbaudījis, cik viltīgs var būt pavasara vējš.
Mostoties dabai, pamostas arī cilvēki un viņu radošā daba. Uzplaukst jauni politiskie spēki. Parādās arī jauni tos aprakstoši plašsaziņas līdzekļi. Šonedēļ dzimušo sabiedriski politisko un analītisko žurnālu „Ir" daudzi cilvēki gaidīja ar nepacietību. Par jaunu to gan var uzskatīt tikai formas ziņā. Žurnālistu kodols, kas to veidos, būs daudzi vecās „Dienas" pārstāvji. „Ir" jau eksistējošo preses izdevumu bariņā ienāk ar diezgan lielām ambīcijām un piesaka sevi kā politiskos un sabiedriskos procesus analizējošu, ne aprakstošu žurnālu. Tas ir pieteikums, ko apliecināt un par ko pārliecināt potenciālo lasītāju būs ļoti grūti. Visupirms, žurnālam, ja tas vēlēsies izdzīvot ekonomiskās un drukāto plašsaziņas līdzekļu krīzes apstākļos, būs jāpiedāvā konkurētspējīgs produkts. Gulēšana uz vecajiem „Dienas" lauriem arī bija galvenais iemesls, kādēļ mums šobrīd ir jauns žurnāls „Ir". Laikraksts ilgu laiku cerēja, ka mūžam uzticīgais lasītājs to turpinās lasīt, neatkarīgi no produkta kvalitātes. Diemžēl tā nenotika. Kategoriskais un didaktiskais tonis, kādu „Diena" pēdējos gados bija izvēlējusies uzturēt komunikācijā ar savu lasītāju, lielai daļai lika laikrakstu vai nu sākt lasīt tikai dažu žurnālistu dēļ, vai nelasīt vispār. Pats esmu pamanījis, ka pēc daļas no vecās „Dienas" kolektīva aiziešanas laikrakstu esmu sācis lasīt biežāk un man tas šķiet arī saturiski interesantāks. Jā, varbūt komentāru slejā šad tad pietrūkst Aivara Ozoliņa uzbrūkošā asuma (pēdējā laikā gan tas bija kļuvis pārāk uzbrūkošs un histērisks), taču pašreizējo komentāru tēmas, gluži kā viss „Dienas" saturs, ir kļuvušas piezemētākas un tuvākas reālajam lasītājam. Iespējams, ka šāda kolektīva dalīšanās organiski bija arī nepieciešama. Žurnāls „Ir" sniegs analītisko žurnālistiku, bet laikraksts „Diena" izsvērti un vispusīgi atspoguļos ziņas. Lai viņiem veicas!
Autors: EGILS KAZAKEVIČS