Izlasot šos vārdus, droši vien ne viens vien iesauksies – kāda himna, ja Līgo vakars tikpat kā klāt, kad jādodas papardes ziedu meklēt un jāgaida, kad nāks tautiet's roku lūgt… Bet jūnijā ne tikai kvēlo Jāņu ugunskuri un skan līgodziesmas. Jūnijs ir arī izlaidumu laiks.
Varbūt tā ir sagadīšanās, bet šogad vairākkārt nācās uzklausīt ne tikai sajūsmu par veiksmīgi nokārtotiem eksāmeniem, bet arī neizpratni par to, kā bērni un jaunieši uzvedas valsts himnas laikā, neraugoties uz to, ka Latvijai attiecībā uz himnu ir ļoti veicies: „Dievs, svētī Latviju!" ir gan melodiska, gan arī vārdi ir viegli iegaumējami, pat ja Dievs ir devis grūtu galvu.
Taču pavērojiet, kas notiek skolās, sākot jau ar svinīgo mācību gada uzsākšanu 1. septembrī. Tieši brīdī, kad atskan „Dievs, svētī Latviju!", vienmēr būs kāds, kas pēkšņi jutīs, ka saule spīd un tāpēc jaka jāvelk nost vai ir kaut kas neatliekami svarīgs pavēstāms klasesbiedram.
Par laimi, tā rīkojas ne visi, un ir arī pretēji piemēri, kad pirmklasnieku vidū stalti stāv klases audzinātāja un dzied vēl skanīgāk par fonogrammu, bet bērni cenšas neatpalikt un kopā ar skolotāju dzied tikpat braši.
Arī izlaidumi skolās nesākas ar absolventu valsi.
Vispirms ir svinīgs brīdis, kad tiek atskaņota valsts himna. Absolventi, protams, ir uzdevumu augstumos, toties liela daļa jauniešu, kas paši vēl tikai pirms dažiem gadiem pabeidza skolu, sarunājas un ķiķinās savā starpā.
Šai ziņā arī amatpersonas ir piedzīvojušas nepatīkamus brīžus, piemēram, Valsts prezidenta Valda Zatlera tikšanās laikā ar jauniešiem Madonas kultūras namā.
Pirmajās rindās viss bija, kā nākas, bet vidū tikpat kā nebijis neviena, kas himnu dzied, neraugoties uz to, ka dzīvojam zemē, kurā dzied…
Daudzus gadus tika kritizēta Izglītības ministrija par to, ka mūzikas stundas ir tikai līdz 9. klasei, aicinot tās iekļaut arī vidusskolas klašu mācību programmās, bet vai tāpēc vairosies dziedāšanas tradīcijas, ja līdz pat 9. klasei bērni tā arī neiemācās dziedāt savas valsts himnu un daudzi pat nezina to, kā tās laikā jāuzvedas?
Taču varbūt pie visa ir vainojama fonogramma, kas daudzus nerosina dziedāt, jo skan jau tāpat. Bet vai labāk? Madonas pilsētas 1. vidusskolas simtgadei veltītajā „100 minūšu stundā" nudien „Dar' man, tēvis, pastaliņas" arī bez fonogrammas neskanēja sliktāk. Un droši vien arī „Dievs, svētī Latviju!" bez fonogrammas skanētu vēl sirsnīgāk un aizkustinošāk.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA