Termometra stabiņš pēc svelmainās trešdienas ceturtdien nokritās par 6 grādiem. Līdzīgi šajā dienā mainījās arī cilvēku noskaņojums, kas bija sapulcējušies pie Saeimas nama, lai Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanās atbalstītu Valdi Zatleru vai arī, nepaužot atbalstu nevienam no kandidātiem, iestātos par tiesiskumu un demokrātiju.
Jau otro reizi pēc kārtas Latvijas Valsts prezidents tiek ievēlēts nokaitētā atmosfērā, ignorējot tautas viedokli un noskaņojumu. Šāda politiķu attieksme Latvijas sabiedrību, protams, nevieno, bet gan šķeļ vēl vairāk. Šāda politiķu attieksme nenāk par labu arī valsts starptautiskajam tēlam pasaulē, jo, pateicoties tai, valsts augstākā amatpersona, viena no „Latvijas sejām", pēc ievēlēšanas jau otro reizi tiek sagaidīta ar svilpieniem un saukļiem „Oligarhu ieliktenis!". Pirms četriem gadiem pie parlamenta ēkas vēl bija sapulcējušies abu kandidātu atbalstītāji, taču šoreiz īsti nebija neviena, kas pēc ievēlēšanas augstajā amatā A. Bērziņu pēc iznākšanas no Saeimas apsveiktu, vēlētu veiksmi vai vismaz pateiktu kādu labu un uzmundrinošu vārdu.
Toties tie, kas trešdienas rītā vēl nopietni pieļāva, ka par Valsts prezidentu varētu tikt ievēlēts V. Zatlers, tagad zina, ka ir neglābjami naivi cilvēki. Tagad par to, ka nevajag ticēt politiķiem, kas saka vienu, bet dara citu, katru pavasari atgādinās maijpuķīšu pušķi, kas pēc sestdienas uzrunas tautai un paziņojuma par 10. Saeimas atlaišanu ir kļuvis par vienu no Zatlera simboliem.
Kāds būs jaunievēlētais prezidents, vai lielākās pensijas saņēmējs Latvijā spēs iemantot savas valsts iedzīvotāju uzticību un cieņu, to tā pa īstam uzzināsim nākamajos četros gados. Kas zina, varbūt būsim pat gandarīti par viņa paveikto. Taču pagaidām pirmie iespaidi gan nevieš pārāk lielas cerības. Viņa atbildes uz žurnālistu jautājumiem liek šaubīties, vai viņš spēs kļūt par līderi.
Tie, kuri pazīst A. Bērziņu, gan saka, ka viņš ir loģisks, savaldīgs, ar asu prātu apveltīts cilvēks, kas līdz šim vienmēr ir trīsreiz ātrāk domājis nekā runājis. Taču klusumu varbūt mīl nauda, bet tautai no prezidenta jau tomēr gribas dzirdēt arī harismātiskas runas. Var jau būt, ka ar laiku, līdzīgi kā Zatlers, to iemācīsies arī Bērziņš. Taču Latvija tomēr nav tik bagāta valsts, lai prezidenta amatam piederīgas manieres, tai skaitā oratora mākslu, kādam mācītu ik pēc četriem gadiem. Te nu jāpiekrīt bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam A. Endziņam, kas uzskata, ka prezidentūrai tomēr nevajadzētu būt kā pirmsskolas iestādei, kurā sagatavo, lai pēc tam varētu iet uz pirmo klasi.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA