„Par kalniem labāki ir tikai kalni" – par šo kalnos kāpēju devīzi pārliecinājos pati, kad šīsvasaras atvaļinājumā, Limbažu kolēģes mudināta, piekritu ceļojumam uz Austrijas Alpiem, īsti nenojauzdama, kas mani sagaida. Domāju – būs kā filmās – skaistas pastaigas Alpu pļavās un pēc tam relaksēšanās termālajos baseinos, jo maršruts taču saucās „Alpu SPA".
Piezemēties ceļojuma otrajā dienā, jau tuvojoties Austrijas robežai, lika mūsu gides no ceļojumu aģentūras „Balt-go" Līgas aicinājums parakstīt līgumu, kas pilnībā lika apzināties, ka šī nebūs nekāda šāda tāda pastaiga pa kalniem, bet gan nopietns pārbaudījums, kuram es… laikam nebiju gatava. Bet atpakaļceļa jau nebija! Un galugalā vai es švakāka kā teju trīsdesmit mani grupas biedri, pie tam Alpu pļavas un sniegotās virsotnes man vienmēr ir bijis kā tāds skaists vilinājums.
Par mūsu mītnesvietu teju uz piecām dienām kļuva neliela kalnu pilsētiņa netālu no Zalcburgas vairāk nekā 1000 m virs jūras līmeņa – Bād Gašteina (viesu māja, kuras īpašnieki ir latvieši), no kurienes katru dienu ar pacēlājiem devāmies vēl augstāk kalnos, lai tālāk dotos kājām – cik nu kuram pa spēkam. Līgas mudināta, turpat uz vietas iegādājos nūjas un arī vieglu, ūdensnecaurlaidīgu kalnos kāpēju mugursomu (varu aizlienēt!), kurā jāsatilpst ne tikai siltākam džemperim, lietusmētelim, pusdienu maizei, personīgajiem medikamentiem, dzeramā ūdens pudelei, bet arī personu apliecinošiem dokumentiem, taču diemžēl no īpašo kalnos kāpēju apavu iegādes atturējos, jo, lai arī ar atlaidēm, Austrijā tie bija visai dārgi. Un tad jau visi ceļi (kalni!) vaļā!
Šobrīd es varu teikt, ka šīs piecas dienas bija aizraujošākās manā līdzšinējā mūžā. Un, lai gan drosmē es ne tuvu nelīdzinos Alpu govīm, kas bez bailēm kāpelē pa kalnu korēm un stājas pretī pat kalnu vilcieniņam, apturot tā gaitu, tā ir neaprakstāma izjūta, kad tev zem kājām peld mākoņi, kaut kur tālu, tālu lejā mirdz kalnu ezeru acs un paveras zemāku kalnu kores, bet tālumā miglā skan kalnu govju barvedes zvans, un ar roku ir sasniedzamas Alpu sniegotās virsotnes, bet turpat pie kājām zied savvaļas rododendri. Neraugoties uz lietu un krusu, kas todien pārbaudīja mūsu izturību, pārgāju arī pār 2. Eiropā augstāko trošu tiltu, kas ir 140 metru garš un atrodas 2300 metru virs jūras līmeņa.
Jā, es neuzrāpos visās tajās virsotnēs, kur manas grupas pieredzējušākie un drosmīgākie „kalnieši", bet tajā pašā laikā es varu apgalvot, ka tas bija mans Santjāgo ceļš, sevis pārvarēšana, izraušanās no ikdienas un savas komforta zonas, lai pieredzētu neaptveramo kalnu skaistumu.
04.08.2017.