Tāda vai tamlīdzīga ir rindiņa kādā dziesmā. Ja runa par salu, kas nupat nupat kā atkāpies nostāk, brīnumu nav nekādu. Visi attiecīgie gaisa strāvojumi beidzot bija nostājušies, kā tagad pieņemts sacīt, pareizajā laikā, pareizajā vietā. Tā rezultātā meteoziņās vai katru rītu gandrīz nedēļas garumā arī Madonu piesauca, atzīmējot jaunus aukstuma rekordus šajā ziemā.
Un labi vien ir, jo tā nevaldāmā bļitkotāju suga nu pavisam droši var klaiņot pa ledus laukiem, urbt āliņģus un gādāt vakariņas sev un kaķītim, neriskējot zvejas mundieri pārvērst par peldmēteli.
Runājot par ļoti nopietnām lietām, no Zemkopības ministrijas puses ministres personā pavīdēja iepriecinoša ziņa, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas lauksaimniecības ministriem, beidzot nopietni liekot plecus kopā vienotā baltiešu blokā, izdevies samanīt gaismu mums arvien vēl tumši drūmā zemnieku platībmaksājumu tuneļa galā. Tiesa gan, kā noprotams no sastaptās informācijas presē, tā gaisma pagaidām vēl ļoti līdzīga purva maldugunij. Taču, ja tie pleci neatlaidīsies no ES birokrātu mūra sienas, var arī notikt brīnums.
Jo tuvāk nāk 18. februāris, jo vairāk visu veidu plašsaziņas līdzekļos, dažādu rangu politiķu un nepolitiķu, runasvīru un runassievu tekstos starp padomiem, vēlmēm, nopūtām valda refrēns – kā tas varēja notikt…!?
Jā. Kā tas varēja notikt? Lasi, ko gribi, klausies, ko gribi, pārdomu rezultāts summējas viens – pēriens pienākas mums visiem, un te nu tas ir. Gadiem ilgi neesot stingrai valdības politikai latviešu valodas likumīgā nostiprināšanā, pavirši prātuļojot, ka gan jau viss nokārtosies pats no sevis, brīvi ļaujot izpausties absolūti pārprastai demokrātijai attiecībā uz iespēju katram pasaules blandonim, it kā cēlu ideālu vārdā, ar demagoģiju un klaju šantāžu drupināt valsts pamatus.
Ja pat pieļaujam, ka „tautas kalpi" nesodīti var uzspļaut zvērestam un līdz ar to valstij, kuru pārstāv, jautājums kā virsrakstā būs vienmēr. Bet, ja reiz esam nokļuvuši tur, kur šobrīd esam, neatkarīgi no visu veidu personiskajām ambīcijām 18. februārī mūsu ceļš ir uz referendumu, ar ciešu parakstu – PRET.
Tātad PRET krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Balsosim ar to cerību, ka gan Saeimas deputāti, gan valsts vara būs sapratuši to, kas palicis pusratā valsts pārvaldībā līdz pat šim laikam.
Autors: OĻĢERTS SKUJA